Atkal viens krietns un svētīgs darbs ir godam padarīts

17.09.2010

Pagājušā svētdienā visā valstī svinīgi atzīmēja Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu, bet īsti plašas svinības notika Rūjienā, kur atklāja pieminekli brīvības cīņās kritušiem karavīriem.

Svinībās ieradās kara ministrs ģenerālis Balodis un tieslietu ministrs H. A p s ī t i s. Kara ministru pavadīja Rīgas apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis Virsaitis, artilērijas inspektors ģenerālis Danebergs un 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris pulkvedis S k u j i ņ š. Pie Valmieras pilsētas robežām augstos viesus sagaidīja Valmieras apriņķa priekšnieks J. Prauliņš un Valmieras pilsētas galva J. Ruģēns.

Rūjienieši bija cēluši goda vārtus, kurus greznoja uzraksti: «Sirdī pacilāti sveicam, darbā zemei slavu teicam.» Pie goda vārtiem bija norindojušies bijušie brīvības cīnītāji, aizsargi, aizsardzes, vanagi, vanadzes, skolu jaunatne, mazpulki, ugunsdzēsēji un daudzi citi vietējie un apkārtnes iedzīvotāji. Kara ministram ģenerālim Balodim aizsardzes pasniedza krāšņus ziedus. Visu sagaidītāju vārdā kara ministru ģenerāli Balodi apsveica Rūjienas pilsētas galva A. Krēsliņš.

 

Tad kara ministrs ģenerālis Balodis apstaigāja daudzo sagaidītāju rindas un pēc apsveicināšanās teica:

 

«Sirsnīgā sagaidīšana un sirsnīgie vardi mani dziļi aizkustinājuši. Paldies, visiem sirsnīgs paldies. Es būšu priecīgs to visu uzskatīt ne kā personīgi man domātu goda parādīšanu un atzinības apliecinājumu, bet gan visai mūsu atjaunotās valsts vadībai un tiem tūkstošiem un desmittūkstošiem mūsu labāko tautas dēlu, kas Latvijas atbrīvošanas grūtajās dienās, sapņodami latvju tautas skaistāko sapni, gājuši cīņā par šī sapņa piepildīšanu un nolikuši savas galvas uz tēvzemes altāra, lai mēs kā brīva tauta savā neatkarīgā valstī varētu mierā un labklājībā mūsu dzīvi veidot ; arī priekā un sajūsmā kopā sanākt un šodien te šos svētkus svinēt. Paldies, vēl reiz visiem sirsnīgs paldies!»

 Tad gar kara ministru nodefilēja visas organizācijas, pēc kā svinību dalībnieki devās uz Sv. Bērtuļa baznīcu, lai piedalītos svinīgā dievkalpojumā. Pie ieejas baznīcā kara ministru ģenerāli Balodi sagaidīja prāvests R. M e i j e r s. Altāra runu teica mācītājs A. B e r g s, pamatā ņemdams vārdus: «Cits ir kas sēj, cits, kas pļauj.» Mācītājs pielīdzināja brīvības cīnītājus sējējiem, kas ticībā latvju labākai nākotnei gāja cīņās. Mēs esam pļāvēji un mums jāiet viņu darbā.

 Dziļi izjustu sprediķi teica armijas mācītājs P. Apkalns. Viņš norādīja uz šī brīža svarīgumu, kam dziļš sakars ar pagājušiem laikiem, ar gaišo tagadni un tālo, saules apmirdzēto nākotni. Griežoties pie jaunatnes, mācītājs norādīja, ka viņa gan netiek saukta cīņās, bet atjaunotās Latvijas darbā, un ka viņa ir mūsu lielā laikmeta lieciniece un domu nesēja nākotnē. Mums visiem, bet it sevišķi jaunatnei, jāiet darbā ar skaidru sirdi un modru garu. Godinot kritušos varoņus, mācītājs aizlūdza arī par igauņu karavīriem, kas palīdzējuši atbrīvot Rūjienu. Dievkalpojumu kuplināja Vidzemes artilērijas pulka orķestra un mākslinieku M. Brechmanes-Štengeles, L. Garutes, Ādolfa Kaktiņa un A. Ozoliņa priekšnesumi.

 Brīvības pieminekļa atklāšanas svinības ievadīja Rūjienas novada apvienotais koris diriģenta L. Alberinga vadībā ar E. Melngaiļa «Senatne». Pēc tam svinību dalībniekus uzrunāja pilsētas galva A. Krēsliņš un lūdza kara ministru atklāt pieminekli. Pieminekli atklājot, kara ministrs ģenerālis Balodis teica:  «Ar lielāko prieku es izpildu pilsētas galvas un komitejas priekšsēdētāja kunga uzaicinājumu atklāt šo pieminekli.

Es atklāju un nododu šo pieminekli vispārības glabāšanai un sargāšanai. Lai cauri mūžu mūžiem šis piemineklis pauž slavu un pateicību mūsu atbrīvošanas laikmeta varoņciltij par darbos pierādīto tēvzemes mīlestību, vienprātību un varoņgaru. Lai viņš daiļo mūsu tēvzemi, mūsu sirdis, mūsu domas. Lai viņš būtu viens no tiem daudzajiem spēka avotiem, pie kā mums svētceļot un smelties arvien jaunus spēkus, jaunu ticību un apņemšanās prieku uzticīgi un pašaizliedzīgi kalpot savai tautai, tēvzemei un brīvībai. Dievs, svētī Latviju.»

 Valsts himnai atskanot, kara ministrs atsedza jauno brīvības pieminekli.

Sekoja svinīgs dievkalpojums. Svētrunu teica armijas mācītājs P. Apkalns.

«Rūjiena, pēc lietainas nakts un lietaina rīta atkal tevi sveic debesu saule šinī svētku brīdī. Nekad Rūjienā latvju karogs nav tik augstu celts un dziesmas tik vareni skanējušas, kā šodien, kad jūs stāvat pie šīs piemiņas zīmes, kas celta uz audžu audzēm kā svēta vieta. Kā svēta vieta, kā upuru vieta, kas atgādinātu par smagiem upuriem, ko nesuši brīvības cīnītāji, noliekot galvas gan ziemeļos, gan dienvidos, gan Daugavas krastos, gan Latgalē. Še pieminam arī mūsu kaimiņu dēlus igauņus

kuri pielikuši savu roku Rūjienas atbrīvošanā.

 Upuru vieta viņa būs mātēm, kuras savus dēlus cīņās vadīdamas un pārnākot nesagaidīdamas, klusas asaras raudājušas; upuru vieta viņa būs tēviem, kuru dēli pametuši arkla balstu un devušies savu tēvu tēvu zemi sargāt un brīvot. Arī uz jums, jūs vecie, klusie varoņi, šī vieta runās un daudz ko atgādinās.

Bet šai vietai jāpaliek arī par svētu altāri jaunatnei. Es zinu, jaunatne, ka daudz tavā sirdī cerību, kuras tevi nes uz priekšu un uz augšu. Ja jūs kādreiz dzīvē esat devuši vai dosiet solījumu ko sasniegt, tad neatkāpjaties no tā. Bet ja spēki apsīkst, tad, Rūjienas jaunatne, vērs skatu uz šo vietu un domā par tiem, kuriem nekad nepietrūka spēka, kuru dzīve izskanēja brīnišķīgā saskaņā — mēs gribam, mēs varam.

 Rūjienas auglīgo tīrumu arāji! Ja jūsu dzīvē kādreiz iezogas nesaskaņas, kas dažkārt mūsu dzīvi ir postījušas ' — vēršat savu skatu uz šejieni, jo no brīvības cīņām un viņu piemiņas runā vislielākā vienprātība.»

Armijas mācītājs P. Apkalns iesvētīja jauno pieminekli, kas ar savu uzrakstu un izskatu atgādinātu mums un nākamām paaudzēm svēti turēt solījumus, sargāt un glabāt šo latvju zemi.

 Pēc dievkalpojuma pieminekļa valdes kasieris dir. M. Jansons nolasīja pārskatu par savāktiem un izlietotiem līdzekļiem pieminekļa celšanai, no kā bija redzams, ka visi līdzekļi — Ls 20.000 — nākuši no Rūjienas novada ļaudīm. Pieminekļa goda protektorāti bijuši tieslietu ministrs H. A p s ī t i s un sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš.

Pēc orķestra atskaņotās «Lielās jundas» kara ministrs ģenerālis Balodis uzrunāja svinību dalībniekus:

«Ļoti godātais tieslietu ministra kungs, pilsētas galvas kungs, armijas un aizsargu pārstāvji, mīļā jaunatne, dāmas un kungi!

Vispirms atļaujiet man jums nodot mūsu Valsts Prezidenta kunga sirsnīgākos sveicienus un pateicību, kā par cildeno ierosinājumu šī pieminekļa celšanai, tā par visplašāko aprindu atsaucību un veikto lielo darbu, lai šis ierosinājums varētu tikt sekmīgi realizēts.

Es esmu pārliecināts, ka visi mēs, kas te šodien tik kuplā skaitā esam kopā sanākuši, lai varētu būt klāt pie šī pieminekļa svinīgās atklāšanas, — ka visi mēs kopīgi un ikviens atsevišķi savās sirdīs izjūtam dziļu prieku par to, ka cildenā doma šo pieminekli celt bija radusies, un ka jau šodien, te, šinī brīdī, esam liecinieki šīs domas iemiesojumam reālā tēlā. Un patiesi ir labi un skaisti, ka ar šo pieminekli mūsu tautas dzīves gājumā atkal viens krietns un svētīgs darbs ir godam padarīts. Krietns un svētīgs šis darbs ir tādēļ, ka viņš mums palīdzējis uzskatāmāk rādīt, godā celt un nemirstīgu darīt to garu, bez kā mēs kā tauta nespējam stipra būt, lielus darbus iecerēt un veikt, šis gars ir — tēvzemes mīlestības, vienprātības un varoņgars. Tas izvadījis mūs cauri visām grūtībām brīvības cīņu dienās, tas darījis mūs stiprus vienmēr un visur, un vienīgi tas var mums palīdzēt stāties pretim visām grūtībām arī nākotnē, jo šis gars ir katra krietna pasākuma izdošanās drošākā ķīla. šo garu tad nu uz mums visiem runās šis piemineklis savā akmens valodā, kā tas tik skaisti izteikts uzrakstā uz šī pieminekļa arkas: «Par Jums, varoņi, akmens runu runā, akmens Dievu lūdz.» Mēs šo varoņu runu vienmēr uzklausīsim dziļā godbijībā un pateicībā, no viņu piemēra mācīsimies, jo kas gan labāk spēja šo garu izprast un svētu turēt kā varoņi, kas, šī gara vadīti un stiprināti, gājuši cīņā un uzvarējuši. Kaut ari daudzi varoņi paši vairs nedabūja pieredzēt savas izcīnītās uzvaras augļus latviskās Latvijas sauli, tomēr viņu gars nepazīst iznīcības: tas atstāts mums kā svēts mantojums. Jo — kaut arī

«Taurētājam bija mirt .

Tomēr latvji viņu dzird.»

Ka mēs arī patiešām viņu dzirdam, to liecina šis piemineklis, kurā šie zīmīgie vārdi ir iekalti. Vēl vairāk, — ne tikai dzirdam, bet arī labi izprotam, jo 15. maija atdzimšanas rīta saule ir devusi jaunu mirdzumu mūsu domām un visu lietu labākai izpratnei. Ka tas ir patiešām tā, to mēs tagad redzam un vērojam ik uz soļa kā pilsētās, tā uz laukiem. Visur tur, kur mēs, uzklausīdami balsij, ko mūsu varoņi uz mums runā, ķeramies pie kāda darba ar stipru apņemšanos un sirdsdedzību, kur darbā ejam vienoti roku rokā, kur valsts un tautas vajadzības mākam stādīt pirmā vietā, — tur visur labas sekmes nāk mums līdz. Es domāju, ka teiktā apstiprināšanai man būtu lieki te jums piemērus minēt — tos zina ikviens no mums, kas zināt grib!

Ja mēs te jau runājām par prieku, kas ielīksmo mūsu sirdis stāvot te pie šī pieminekļa, tad es gribu norādīt vēl uz vienu lietu, kas dod pamatu mums visiem šodien priecīgiem būt. Mēs visi dzirdējām, ka pie šī pieminekļa celšanas darba savas rokas, sirdis un domas ir klāt pielikušas jo plašas iedzīvotāju aprindas, ka šo pieminekli vārda tiešā nozīmē varam uzskatīt par tautas celtu. Tā tas arī citur bijis, un tas ir skaisti un labi, ka mēs esam ne tikai vārdos, bet arī darbos mācījušies vienotas domas domāt un vienotus ceļus iet. Tā iedami mēs mācēsim vēl daudzas dižas domas iecerēt un lielus darbus paveikt. Par to lielo atsaucību, ko šinī gadījumā pierādījuši Rūjienas un novada pašvaldības, organizācijas un pārējie pilsoņi, valdības vārdā un arī no savas puses izsaku visiem sirsnīgāko pateicību.

Kā brīvības cīņu aktīvs gaitinieks un vēlākās apvienotās armijas virspavēlnieks, es gribu šinī sakarībā ar dziļu atzinību un pateicību vēl atzīmēt, ka arī brīvības cīņu dienās Rūjienas novads un Ziemeļlatvija vispār — mācēja domāt vienotu domu un iet kopīgu ceļu ar visiem pārējiem mūsu tā laikmeta ceļa gājējiem Kurzemē, Vidzemē un Latgalē. Rūjienā un tās apkārtnē ir bijis kārts šūpulis vairākām mūsu karaspēka daļām, kas ar savu cīņas sparu un izcīnītām uzvarām ir ierakstījušas daudzas jo daudzas izcilus spožas lappuses mūsu brīvības cīņu laikmeta vēsturē. Visi iedzīvotāji, neskatoties uz toreizējiem tik grūtajiem apstākļiem un izsīkušo rocību, ar priecīgu sirdi nesa un atdeva visu, lai atvieglotu jaunās valsts un mūsu armijas vajadzības. Sevišķi es te varētu pasvītrot 1919. gada pirmo pusi, kad mūsu toreizējā pagaidu valdība bija vēl bezspēcīga sniegt savu palīdzīgo organizatorisko roku uz vietām. Toreiz vienīgais atbalsts karaspēkam tā vajadzībās bija pašvaldību lietu kārtotāji un paši iedzīvotāji. Es vēl reiz gribu atzīmēt un uzsvērt, ka Rūjienas novads un Ziemeļlatvija vispār — šis atbalsts un palīdzība bija liela un ka tā nāca no sirds. Par to vēl reiz mans sirsnīgākais paldies.

Šai pašā sakarībā, runājot par Ziemeļlatviju brīvības cīņu laikmetā, lai man būtu atļauts uzsvērt un sevišķi pasvītrot, ka mūsu nacionālajā armijā brīvības cīņu dienās un tāpat arī tagad, ne valdība, nedz arī es neesmu nekad pieļāvis domu, ka kādos organizatoriskos, pārvaldības vai citos kādos jautājumos būtu kad gribēts atzīt kādas vienas atsevišķas cīnītāju grupas dominēšanu. Kā ziemeļnieki, tā dienvidnieki, partizāni un visi citi, kā tos brīvības cīņu dienās dēvēja, kā valdības, tā manās acīs ir vienmēr bijuši līdztiesīgi un līdzvērtīgi vienas kopējās un lielās mūsu armijas saimes locekļi, kam katram savā vietā un savā laikā ir bijis jāveic vienlīdz svarīgi un atbildīgi uzdevumi un viņi tos veikuši vienādi krietni un pēc labākās apziņas. Tāpēc vienāda atzinība un pateicība pienākas ik visiem mūsu pašaizliedzīgiem cīnītājiem, kam visiem vienādi sirdī bijusi tikai viena doma — visu par Latviju! Mēs, karavīri, nekad neesam pazinuši skaldīšanos savās rindās. Vienoti mēs esam gājuši brīvības cīņās, vienoti mēs ejam savas miera laika gaitas, vienoti mēs iesim arī turpmāk līdz ar savu vienoto tautu.

Bet atcerēdamies te šodien mūsu varonīgos cīnītājus un slavas pilno brīvības cīņu laikmetu, mēs nevaram un negribam šeit nerunāt un nepieminēt mūsu draugus un sabiedrotos — Igaunijas valsti, tās valdību un tautu, bet it sevišķi tās varonīgo un pašaizliedzīgo armiju, kas mums ir ļoti daudz brālīgi palīdzējusi. Jūs, rūjienieši, tanīs dienās mācījāties to izjust visdziļāk, jo igauņu karavīri bija tie, kas kā pirmie nāca pie jums ar smagās cīņās izcīnītās brīvības vēsti. Tādēļ, lai arī šodien te pie šī pieminekļa blakus tai atzinībai un pateicībai, ko mēs nesam savās sirdīs mūsu varoņiem, izskan tikpat sirsnīga atzinība un pateicība mūsu draugiem un sabiedrotiem — igauņu armijai, tās vadībai, valdībai un visai tautai.

Tauta, kas neprot cienīt savus varoņus un varoņu slavu daudzināt, — nav varoņu darbu cienīga un ir nolemta neglābjamai bojā ejai. Ja mēs to spējam, gribam un protam šodien, te šinī svinīgajā brīdī, tad lai mūsu karstākā vēlēšanās paliek tāpat to spēt un gribēt visur un vienmēr, vienalga, kur pēc tam mūsu ceļi mūs no šīs vietas aizvedīs. Tikai šai zemē, mūsu pašu .izcīnītā un atjaunotā latviskā Latvijā — mūsu mīļajā un dārgajā tēvzemē — mēs spēsim dzīvot tā, kā uz to tiecas mūsu sirds un gars! Tikai te var piepildīties tie sapņi, ko kopš gadu simtiem lolojuši mūsu tēvi un tēvu tēvi. Ja tagad mums ir bijis lemts tos piepildīt, tad mums un arī visiem tiem, kas nāks pēc mums, ir svēti apzināms uzdevums un pienākums glabāt un sargāt ar visu savu gara un roku spēku to, kas mums ir svētākais un dārgākais — mūsu tēvzemes neatkarību un tautas brīvību.»

Kara ministra ģenerāļa Baloža sirsnīgie vārdi iegulās dziļi klausītāju sirdīs.

Rīgas apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis Virsaitis nesa sveicienus no tām karaspēka daļām, kas dzimušas un veidojušās Ziemeļlatvijas novados, un no armijas komandiera ģenerāļa Berķa, kas toreiz šīs vienības vadīja kaujās. No «Ziemeļniekiem» sveicienus nesa artilērijas inspektors ģenerālis Danebergs, «Ziemeļnieku» Rūjienas nodaļas priekšnieks L. k. o. k. Arājs nolika vainagu. Rūjienas pagasta vecākais E. Dance pateicās visiem novada iedzīvotājiem par bagātīgiem ziedojumiem pieminekļa celšanai. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs māc. E. Bergs paziņoja, ka Brāļu kapu komiteja ziedo Ls 1000 pieminekļa vajadzībām.

Suminot Valsts Prezidentu K. Ulmani, koris atskaņoja «Sveiks, tautas Vadon!» Svētku dalībnieku vārdā Valsts Prezidentam tika nosūtīta šāda apsveikuma telegramma: «Stāvot pie Rūjienas novada atbrīvošanas pieminekļa, kas no šīs dienas mūžam paudīs novada brīvības cīņu sparu un darba gribu dižajā jaunradīšanas laikmetā, mēs suminām Jūs, Prezidenta kungs, mūsu Vadoni, kas visam mūsu dzīvē dodat saturu un gaišu piepildījumu. Solāmies vienmēr būt gatavi sekot Jūsu aicinājumam, katrai trauksmei, kur latvietim jā-iet cīņās par savu valsti, par savas tautas brīvību un nākotni.» Svinību dalībnieki jūsmīgi sumināja kara ministru ģenerāli Balodi, tieslietu ministru H. Apsīti un valdību. Pilsētas galva A. K r ē s l i ņ š paziņoja, ka Kara ministrs ģenerālis Balodis no Armijas ekonomiskā veikala līdzekļiem ziedojis Ls 300 Rūjienas novada brīvības cīņu dalībnieku trūcīgākām atraitnēm un bērniem. Svinības noslēdzās ar «Dziesmu brīvai Latvijai.»

 Kara ministrs ģenerālis Balodis izteica tēlniekam K. Zemdegam (Baumanim) savu atzinību par daiļo un izteiksmīgo pieminekli. Ministrs svētku dalībnieku vidū sastapa daudzus paziņas, īpaši no atbrīvošanas cīņu laikiem, ar kuriem dalījās sirsnīgās pārrunās.

 Atmiņai no Rūjienas svinībām pilsētas galva A. Krēsliņš pasniedza kara ministram ģenerālim Balodim mākslinieciski darinātu šķīvi ar Rūjienas brīvības pieminekļa attēlu.

 Rūjienas plašās svinības noslēdzās ar svētku mielastu Saviesīgā biedrībā.

 Atvadoties no svētku dalībniekiem, kara ministrs ģenerālis Balodis pateicās visiem par sirsnīgo uzņemšanu un, starp citu, teica:

 «Kāds liels domātājs teicis: ne smieties, ne raudāt, bet saprast. Jūs, rūjienieši, esat sapratuši 1919.—20. gada nozīmi, jūs esat sapratuši arī šī laikmeta garu un esat cēluši pieminekli ne sev, bet jaunākai paaudzei, lai tā augtu dižena patriotiskā garā. Ja mēs būsim stipri, tad būs mums arī draugi tuvumā un tālumā. Tāpēc būsim vienoti kopīgā darbā, celsim šis mūsu zemes labklājību visiem mūsu dvēseles un fiziskiem spēkiem, augstāk stādot par visu mūsu valsti Latviju.»

 Jūsmīgi izvadīts, kara ministrs ģenerālis Balodis ar pavadoņiem atstāja Rūjienu. Vakarā saviesīgā biedrībā notika koncerts, Tumsai iestājoties, Vienības gatve un Brīvības laukums gar pieminekli bija illūminēti. Rūjienas piemineklis   skaisti izcēlās daudzo uguņu mirdzumā.

 

Latvijas Kareivis: Otrdiena, 17. augusts, 1937