Rūjienas piensaimnieku biedrībai 100 gadi

19.01.2011

Doma par kopmoderniecības dibināšanu radās tajā laikā, kad, sakarā ar ārzemju konkurenci un rūpniecības attīstīšanos, mūsu lauksaimniecība pārdzīvoja krīzes laikmetu- graudkopība vairs neatmaksājās, ražošanas izdevumi sadārdzinājās. Tas bija ap gadu simteņa maiņu. Piensaimniecības ideju propagandēja Zemkopības biedrība. Sākumā uz to, kā uz katru jaunievedumu, zemnieks skatījās skeptiski, šaubījās. Kā viens no aktīvākiem piensaimniecības propagandētājiem minams instruktors Eimans, kura uzmudinājums arī atrod dzirdīgas ausis. 2.novembrī 1908.gadā tiek izvēlēta komisija koppienotavas lietas tālākai virzīšanai. 28.janvārī 1909.gadā tiek nodibināta pirmā lopu pārraudzības biedrība ar 21 biedri un pārraugu J. Dreimani, vēlāko koppienotavas vadītāju, kas daudz darījis lopkopības un piensaimniecības stāvokļa pacelšanai Rūjienas apkārtnē. 1909.gadā notiek vairākas apspriedes par koppienotavas dibināšanu, izstrādā statūtus, kurus paraksta 24.oktobrī un iesniedz gubernatoram apstiprināšanai. Statūti reģistrēti 1910.gadā, bet darbība uzsākta 1911.gada 18.janvārī.

Minēto dienu arī skaita par sabiedrības dibināšanas dienu. Pirmie piena vedēji ir bijuši T.Priedītis  Cēšās, J.Paukšēns Ipiķu muižā, J.Teters Ozolos, T.Melders Cēšās, A.Svīķis Virkmaļos, K.Kreišmanis Rūjienas muižā, J.Švalbe Sautiņos, P.Šmits Ķeiļos, G.Boķis Silzemniekos. Laiks no 1908. līdz 1911.gadam ir sabiedrības dibināšanas periods. Īstais darbības laiks sākās ar 1912.gadu, kad sabiedrība ķērās pie sava nama būves. Tas nāca gatavs 1912.gada rudenī un viņā tika uzstādītas modernās mašīnas 10 000 litru piena pārstrādāšanai dienā. Nama būve, pie kuras ar sajūsmu ķērās paši biedri, izmaksāja ap 40 000 zelta rubļu. Piena vairums 1912., 1913., 1914. gados svārstījās starp 3000 līdz 4000 litriem dienā.

Ilgstošu atslābumu sabiedrības darbībā ienesa kara gadi. Daudzi saimniecību vadītāji tika aizsaukti karā, ganāmpulkus retināja nemitīgās rekvizīcijas. Piena vešana tomēr turpinājās līdz pēdējai iespējamībai cauri visam pasaules karam, revolūcijai, Kerenska un padomju laikam, cauri vācu okupācijai, kamēr 30.oktobrī 1918.gadā, t.i. Latvijas dibināšanas priekšvakara, tā tika uz ilgāku laiku pārtraukta, jo dažādām varām mainoties, tas vairs nebija iespējams. Rodoties patstāvīgai Latvijai, Rūjienas apkārtnē radās rokas  moderniecības dibināšanas drudzis. Vēlāk šis solis izrādījās par kļūmīgu, tas bija steidzīgi jālikvidē, un vēl ilgi dažs labs lauksaimnieks netika vaļā no smagās parādu nastas.

Piensaimnieku biedrība darbību atjaunoja 1922.gada 1.februārī ļoti grūtos apstākļos.

Lielas summas bija jāizdod mašīnu un inventāra remontam un savešanai kārtībā. Piena apstrādāšana izmaksāja dārgi- līdz 25% no piena vērtības. Tādos apstākļos tiešām dažu mēnesi rokas moderniecības un privātie uzņēmēji varēja maksāt vairāk. Stāvoklis mainījās, kad pie pienotavas, lai pilnīgi izmantotu tvaika katlu, ierīkoja vadmalas veltuvi un krāsotavu. Jau pirmos mēnešus veltuve, kas sāka darboties 1924.gada sākumā, deva ap 12 santīmu piemaksas uz sviesta mārciņas. Ne rokas moderniecības, ne privātie uzņēmēji nevarēja tādas cenas maksāt. Biedru un piena vedēju skaits strauji cēlās. 1924.gada aprīlī tika ierīkots pirmais krejošanas punkts Ķirē un tā paša gada rudenī Jaun-Peitēnos.

Sākot ar 1924.gadu sākās sabiedrības uzplaukuma laikmets. Sabiedrības darbība gāja plašumā. 1931.gadā sabiedrībai bez centrālās koppienotavas bija jau 12 krejošanas punkti 8-12 km attālumā. 1930.gadā sabiedrība izveda plašus būvdarbus koppienotavas centrā Rūjienā. Agrākai ēkai tika izdarīts kapitālremonts. Ēka vairākkārt paplašināta. Iegādātas modernas mašīnas. Ēkas gruntsgabalu ieguva no Zemkopības biedrības nomā par 1 Ls mēnesī. Kā kompensācija par to, Piensaimnieku sabiedrība Zemkopības biedrībai izbūvēja pēc modernām prasībām noliktavu. No sabiedrības 12 krejotavām 9 līdz ar gruntsgabaliem skaitījās jau sabiedrības īpašumā. 4 no ēkām (Vilpulkas „Vienība”, Jaunpeitēnu „Straume”, Lodes „Avots” un Ķoņu krejošanas stacija) bija speciāli izbūvētas krejotavu ierīkošanai. Būvdarbi izmaksāja: noliktavas būve ar iekārtošanu- 25 000 Ls, koppienotavas ēkas pārbūve 80 000 Ls. Iegādātā inventāra vērtība pārsniedza 140 000 Ls. Pārbūvētās ēkas apakšējā stāvā ierīkoja moderniecību. Izbūvēja mākslīgu saldētavu sviesta uzglabāšanai un citām vajadzībām pēc modernākām prasībām. Tika uzstādīta jauna sviesta kuļmuca 7000 litru tilpuma, kāda toreiz bija tikai Centrālai piensaimniecības savienībai Rīgā. Ar jauno kuļmucu varēja sakult līdz 25 muciņām (1200 kg) sviesta dienā.

Otrā stāvā atradās kantora telpas un sapulču zāle, kā arī tika ierīkoti dzīvokļi grāmatvedim, koppienotavas vadītājam un praktikantiem. Sabiedrība skaitījās kā viena no lielākajām Latvijā. 1930.gadā sabiedrība eksportēja 6400 muciņas sviesta, pārstrādāja 8.700.000 l.piena par kuru lauksaimniekiem tika izmaksāts pāri par 1 milj.Ls.

1931.gadā piensaimnieku sabiedrību vadīja priekšsēdētājs Arvīds Melders (Virķēnu Cēšas); locekļi: Kārlis Čākurs (Ķoņu Induļi); Ernests Priede (Naukšēnu Kalnģēģeri), kas kā sabiedrības kasieris arī jau skaitījās 15 gadus. 6 gadus par grāmatvedi strādāja V.Bērziņš, 3 gadus kopppienotavas vadītājs K.Neimanis. Revīzijas komisijā kā ilggadējs revidents iegāja E. Boķis, bijušais grāmatvedis Ernests Brože un Ernests Upīte.

1931.gada 25.janvārī Rūjienas piensaimnieku biedrība svinēja 20 gadu jubileju un paplašinātās koppienotavas ēkas iesvētīšanu. Bija garīgais akts, svinīga sapulce ar pārvaldes orgānu ziņojumiem un apsveikumiem, koppienotavas apskate, kino izrāde Rūjienas Saviesīgās biedrības telpās, kopējas vakariņas Saviesīgās biedrības mazajā zālē, saviesīgs vakars Rūjienas Saviesīgās biedrības zālē. Svētku uzņemšana filmā nenotika, jo kinooperatoru auto lielā sniega dēļ nevarēja uz Rūjienu atbraukt.