Arvīds Strauja

05.07.2010

Arvīds  Strauja (10.04.1907.- 14.08.1999)

Gleznotāja autodidakta Arvīda Straujas vārdu Latvijas mākslas vēstures grāmatās neatrast. Tikai pēdējā laikā sākam apzināties, ka latviešu mākslas attīstības kopaina nav pilnīga, ja piemirstam tos savdabjus, kuri pašu spēkiem, neapmeklējot mākslas skolas un paceldamies pāri diletantisma slieksnim, radījuši atzīstamas kultūras vērtības.

Arvīds Strauja  piedzima zemnieka ģimenē, skolā iet viņš negribēja. Zīmēt gan patika. Vienīgo prieku sagādāja zīmēšanas stundas. Tās tikai vienu gadu pasniedza gleznotājs Pēteris Kundziņš, bet ar to A. Straujam pietika, lai glezniecība kļūtu par viņa nozīmīgāko dzīves daļu. Arī vēlāk, dzīvodams Rīgā, citu profesionālu padomdevēju viņam nebija un mākslas studijas viņš neapmeklēja. Visu apguva pats.

Mākslinieka dzīves dienas bija sadalītas divās daļās. Vienā viņš pelnīja naudu iztikai, te rakdams grāvjus, te strādādams par laukstrādnieku vai par ugunsdzēsēju, otrā A.Strauja  nodevās glezniecībai. Pareizāk būtu teikt, ka gleznotājs pelnīja naudu, lai gleznotu.

Pētot mākslinieka atstāto mantojumu, pārsteidz, cik ātri viņš sasniedz profesionālo briedumu. 20.-30.gadu ainavas izceļas ar smalku kolorītu, telpas un apjomu perfektu pārzināšanu, ar apgarotību un iekšēju harmoniju. Tās ir darinātas galvenokārt pasteļtehnikā, ko vēlāk nomaina guaša, krāsas un tempera, bieži visas tehnikas patvaļīgi jaucot.

Kā pats autors uzskata, viņa gleznas ir dalāmas četrās grupās: Latvijas ainavu un jūrmalas skatu gleznojumi, kalnu ainavas un fantāzijas tēlojumi.

Gleznotājs A.Strauja savu daiļradi uzsāka, gleznojot savas dzimtās puses - Ziemeļvidzemes un tai tuvās apkārtnes ainavas. Mākslinieku valdzināja senatnīgas saimniecības ēkas, koki, ceļi, akmeņi, nelielas līkumainas upītes vai ezeri ar lēzeniem, krūmājiem aizaugušiem krastiem, tuvēju mežu un plašām pļavām ar siena gubām.

Vēlākos gados, kad A.Strauja iepazīst jūru un kalnus, Latvijas ainavas iegūst monumentālu skanējumu.

Jūru mākslinieks pirmo reizi ieraudzīja agrā jaunībā, un tā uzreiz viņu apbūra ar savu plašumu, ar ūdens nenogurdināmo nerimtību un spēku. Nekad viņš neglezno vētras sabangotu jūru, tās iznīcinošo spēku, bet allaž rāda jūrus monumentālo varenību, kas iegūst arvien lielāku spēku.
No 1948.gada gleznotājs divdesmit reizes ceļoja pa Kaukāza, Hibīnu, Tjanšana un Altaja kalniem, vairākkārt arīdzan apkārt Baikālam. Lielāko tiesu viņš turp devās vienatnē, bieži ņemot līdz velosipēdu, bet neiztrūkstoši krāsu kasti, zīmuļus un papīru. A. Strauja izbaudīja kalnu dzīves skarbumu.

Kalni A. Straujam ir kaut kas vairāk nekā stāvi akmeņu krāvumi, ielejas, aizas, nepārejas kalnu grēdas, sniegotas virsotnes, svelošs vējš, aukstums. Mākslinieks cenšas attēlot kalnu pirmatnējo spēku, grandiozitāti. Viņš izmanto augstu skatupunktu, it kā viņš uz kalniem raudzītos no Visuma tālumiem, kas atklāj telpas neaptveramo plašumu. Kalni A. Straujam snieguši pašapziņu, ticību sev, atziņas par pasaules un kādas ārpus redzamās dabas stāvošu spēku nedalāmību, par dzīvības mistēriju.

Kā mākslinieks atzinies, kādu nakti, atrasdamies kalnos, spirgtais kalnu vējš viņam ieskandējis ausīs "Svētceļnieku dziesmu" no R. Vāgnera operas "Tanheizers". Tobrīd radusies ideja par pieminekļa celšanu komponistam pašā stāvākā kalna galā. Protams, viņš domāja par šāda pieminekļa celšanu savās gleznās.

Savās fantāzijās izdomāto Vangradenas kalnu pašos klinšu galos A. Strauja ceļ arī sev darbnīcu, kur pacelties savos sapņos, attīroties no ikdienas sadzīviskās sīkumainības, kas atņem laiku un iespējas nodoties vienīgi mākslai. Tā ir vientuļa cilvēka filozofija, kas tik saprotama gleznotājam.

Mākslinieks piekrita N. Rēriha idejām un ticēja, ka pēc nāves miesu apraks, bet gars turpinās gleznot: "Kad es būšu prom no šīs zemes, es nebūšu miris, ņemšu savas gleznas, došos turp un turpināšu gleznot".

Māris Brancis