Jānis Arnolds Lūsis

05.07.2010

Jānis Arnolds Lūsis ( 05.12.1897.- 10.08.1979)

Jānis Arnolds Lūsis dzimis 1897. gada 5. decembrī Valmieras apriņķa Ķoņu ciema “Kalniņos” zemnieka ģimenē. Divas māsas bija mirušas pirms Jāņa dzimšanas. Vēl bija māsas Milda un Olga un brālis Arvīds - vēlākais Latvijas Universitātes un Latvijas Valsts Universitātes profesors - matemātiķis. Pirmo izglītību J.Lūsis iegūst Ķoņu trīsgadīgajā skolā no 1906. - 1909. gadam, tad mācās Rūjienas evanģeliski luteriskajā draudzes skolā no 1909. - 1912. gadam, bet Valkas reālskolā no 1912. - 1916. gadam.

Tālākais izglītības ceļš J.Lūsi ved uz Petrogradu, kur 1916. gadā viņš kļūst par Petrogradas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Bioloģijas nodaļas studentu. Te viņa skolotāji ir slaveni krievu zinātnieki: prof. I.Fiļipčenko, profesori A.un V.Dogeļi, prof. V.Komarovs u,c. Universitāti beidz 1923. gadā un paliek darbā Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā. Jau mācoties universitātē J. Lūsis veica pirmos pētījumus. par laputu mainību un cilvēka speciālo spēju iedzimtību. Šo pētījumu rezultāti publicēti 1922. gadā. Mācoties universitātē J.Lūsis sāka pētīt arī planārijas, kas pieder plakantārpiem un to reģenerāciju. 20. gs. 20-os gados J.Lūsis pievēršas arī mārīšu pētījumiem. Mārīšu polimorfisms un mārīšu ģenētikas jautājumi visā viņa dzīvē bija iemīļots pētījumu objekts.

Jau pirms universitātes beigšanas J.Lūsis 1921. gadā sāk strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku Krievijas Ražošanas spēku komisijas cilvēka iedzimtības pētīšanas birojā. Pēc universitātes beigšanas J.Lūsis strādā dažādās zinātniskās un pedagoģiskās iestādēs. No 1929.-1932. gadam viņš strādā par Vissavienības lopkopības institūta cūku selekcijas sektora vadītāju, no 1930.-1940. gadam vada PSRS Ģenētikas institūta mājlopu ģenētikas, selekcijas un evolūcijas nodaļu, no 1941.-1942. gadam strādā PSRS Zinātņu Akadēmijas Zooloģijas institūtā, bet no 1942.-1948. gadam - A.Severcova Evolucionārās morfoloģijas institūtā.

Aizmirsts nav arī pedagoģiskais darbs: no 1925.-1936. gadam J.Lūsis ir asistents Ļeņingradas valsts universitātes ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā, bet no 1932.-1936. gadam viņš ir Ļeņingrdas Zootehniskā institūta mācību spēks. šajā institūtā 1935. gadā viņam arī piešķir profesora nosaukumu.

Ar 1926. gadu J.Lūsis pievēršas mājdzīvnieku resursu pētījumiem Vidusāzijā., kas turpinās arī vēlāk - 20.gs. 30. os gados. Ļoti daudzveidīgi bija šie pētījumi: tie ietver arī pētījumus par mājdzīvnieku izcelšanās centriem. Taču J.Lūsim tuvāki bija ģenētiski pētījumi ar dažādiem mājdzīvniekiem: 1933. gadā viņa vadībā un pēc viņa izstrādāta plāna Kirgīzijā sāk krustot arharus ar kurdjukaitām, 1937. gadā viņš vada āža - teke krustojumus ar mājas kazām.

20.gs. 30.-to gadu vidū J.Lūša vadībā sākās jaunas aitu šķirnes izveidošana Kazahijas un Kirgīzijas augstkalnu rajoniem. To veica savvaļas aitas - arharus, krustojot ar kurdjuka un smalkvilnas merīnu šķirnes aitām. Darbs līdz galam bija novests 1950. gadā kad Padom,ju Savienībā aprobēja jaunu arharu merīnu šķirni, taču tās autoru sarakstā J. Lūša nebija. J.Lūša nebija šī darba autoru sarakstā arī tad, kad tam piešķīra Staļina prēmiju...

Te jāatzīmē, ka jau 1937. gadā sākās Staļina režīma terors pret mazākumtautībām, tai skaitā arī pret latviešiem. J. Lūsim pašam izdevās no represijām izvairīties, taču tās skāra viņa radus un paziņas. 20.gs. 30.-to gadu beigās sākās T.Lisenko un viņa piekritēju uzbrukumi klasiskajai ģenētikai un ģenētiķiem. No šīm represijām neglāba ne zinātniskie nosaukumi, ne arī nopelni un sasniegumi zinātnē. Visus klasiskās ģenētikas piekritējus sauca par veismanistiem, morganistiem, kuru darbība naidīga un nepieņemama padomju zinātnei. J. Lūsim nepalīdzēja arī 1935. gadā piešķirtais profesora nosaukums. T .Lisenko pseidozinātnieki panāca atsevišķu nevēlamu izcilu zinātnieku fizisku iznīcināšanu. Tā bojā aizgāja krievu ģenētiķis un selekcionārs N. Vavilovs, kuru 1940. gadā ekspedīcijā Rietumukrainā arestēja un kurš mira 1943. gadā Saratovas cietumā. Prof. J.Lūsis dzīvību nezaudēja, bet 1948. gadā, pēc bēdīgi slavenās Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas sesijas palika bez darba, jo atteikties no savas zinātnieka pārliecības, atteikties no ģenētikas pamattēzēm un pievienoties aplamajām T. Lisenko mācības idejām viņš nevarēja.

Ar draugu atbalstu prof. J. Lūsis 1949. gadā atgriežas Latvijā un sāk strādāt Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā. Profesoram, protams, nebija vairs iespējas nodarboties ar iemīļoto mājdzīvnieku selekcijas darbu, viņš lasīja lekcijas studentiem zooloģijā, bet klusēja par ģenētikas jautājumiem. Prof. J.Lūsis sāka pētīt Latvijas cukurbiešu kaitēkļu entomofaunu, vēlāk pievērsās Latvijas karpas un tās hibrīdu ar Amūras sazānu pētījumiem. Taču nevienā zinātniskā darba plānā neparādījās mārīšu pētījumi ar kuriem profesors turpināja nodarboties.

Augstā zinātniskā līmenī prof. J. Lūsis lasīja lekcijas, vadīja studentu kursa un diplomdarbus, strādāja ar aspirantiem, brauca kopā ar studentiem praksēs un ekspedīcijās dabā gan Latvijā, gan arī Vidusāzijā, kas vēl no agrākajiem laikiem bija tik mīļa, tuva un pazīstama. Šos braucienus ar siltumu un sirsnību šodien atceras daudzi viņa audzēkņi - zoologi, ģenētiķi un arī citu specialitāšu biologi.

Plaša un daudzveidīga bija prof. J. Lūša darbība Latvijā. 1951. gadā viņš kļuva par LVU Bioloģijas fakultātes Zooloģijas katedras vadītāju, 1958. gadā viņu ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli, 1959.-60. gadā viņš vada Zinātņu Akadēmijas Ihtioloģijas sektoru. 1961. gadā izveido LVU Zooloģijas muzeju. Neapstrīdama autoritāte prof J.Lūsis bija latviskās zooloģijas terminoloģijas veidošanā.

Jau 50.-tos gados Padomju Savienībā arvienu vairāk sāka noskaidroties T.Lisenko un viņa piekritēju uzskatu aplamība. Pamazām atjaunojās pētījumi ģenētikā. Taču lisenkisti nedomāja tik viegli padoties. Par to liecina arī notikums 1961. gadā, kad pēc 1948. gada Lauksaimniecības akadēmijas sesijas, kas galīgi sagrāva pētījumus ģenētikā Padomju Savienībā, Ļeņingradas valsts universitātes Ģenētikas un selekcijas katedra organizēja ģenētikas pētījumiem veltītu konferenci. Tajā bija paredzēts arī prof. J. Lūša referāts par mārīšu ģenētiku. Šo konferenci aizliedza ar Augstākās izglītības ministra pavēli... Taču ģenētiķi sāka organizēties arvien vairāk gan visā Padomju Savienībā, gan arī Latvijā. Latvijas valsts universitātē un citās Latvijas augstskolās 1964. gadā sāka organizēt ģenētikas pasniegšanu, bet LVU 1966. gadā Zooloģijas katedru pārdēvē par Zooloģijas un ģenētikas katedru. 1966. gadā Padomju Savienībā nodibinā N.Vavilova Vissavienības ģenētiķu un selekcionāru biedrība. Tās Centrālajā padomē ir arī prof. J.Lūsis. 1967. gadā prof. J.Lūsis nodibina šīs biedrības nodaļu, kas tagad ir kļuvusi par Latvijas ģenētiķu un selekcionāru biedrību. 1966. gadā prof. J.Lūsis oficiāli piesaka zinātniskā darba tēmu par mārīšu ģenētiku. Tagad profesors studentiem lasa ne tikai zooloģiju, variāciju statistiku, entomoloģiju, bet arī ģenētiku. Atjaunojas sakari ar izcilajiem krievu ģenētiķiem N.Timofejevu - Resovski, N.Medvedjevu, M.Lobašovu u.c. Tās ir konferences un jubileju reizes, kad satiekas vecā ģenētiķu gvarde. Jubileju reizēs notika ne tikai prof. J.Lūša sumināšana par gūtajiem sasniegumiem, par saglabāto zinātnieka godīgumu. Šajās reizēs profesors mīlēja uzstāties ar referātiem par sava darba rezultātiem. Arī oficiālās valsts iestādes atzina prof. J.Lūša nopelnus un pozitīvi novērtēja viņa darbību. Par to liecina 1965. gadā piešķirtais Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums, kā arī 1968. gadā apbalvojums ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

1976. gadā prof. J.Lūsis aiziet no darba profesora amatā LVU Zooloģijas un ģenētikas katedrā, palikdams par zinātnisko konsultantu.

Mirst 1979. gada 10. augustā. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.