Alfreds Oliņš

29.12.2015

Novadniekam mācītājam Alfredam Oliņam  – 100.

            2011. gada 20. decembrī apritēja 100 gadi, kopš drēbnieku amata meistara Jāņa Oliņa ģimenē Rūjienā piedzima kādreizējās Austrālijas Brisbanes latv. ev. lut. Māras draudzes mācītājs Alfreds Oliņš. Māras draudzi Oliņš vadīja 36 gadus – jau no tās pašiem pirmsākumiem 1951.gadā. Pēc abu Brisbanes draudžu apvienošanās 1987. gada 21. novembrī ,viņš kļuva par apvienotās draudzes –  Kvīinslandes latv. ev.lut. draudzes – mācītāju. Veselības dēļ 1990. gada 17. novembrī bija spiests aiziet emiratūrā. 18.novembrī draudzes vadību pārņēma tikko iepriekšējā dienā ordinētā diakone sidnejiete Brigita Saiva.

            Pēc Rūjienas pamatskolas un vidusskolas beigšanas, 1929.gadā viņš uzsāka teoloģijas studijas LU, kuras beidza 1934. gada 14. decembrī ar teoloģijas kandidāta grādu. 1935. gada 27. janvārī viņu ordinēja par Cēsu prāvesta iecirkņa vikāru,
Kandidāta laiku kalpoju pie māc. J. Ozola Jaunpiebalgā. 1935. gada maijā Oliņu ieveda Liezēres draudzes mācītāja amatā. Vietējā Liezēres 6-klasīgā pamatskolā strādāja par ticības mācības skolotāju un vienlaikus pildīja arī 8. Madonas Aizsargu pulka 4. Bataljona mācītāja pienākumus.

            1942. gada 24. maijā Oliņš salaulājās ar madonieti Hildu Tilgu. Gadu vēlāk piedzima dēls Andrejs. 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitās. Vispirms viņi nonāca Sudētijā, kur kara beigu posmā ienāca krievi. Ar pārdrošību un lielu risku viņiem tomēr bija izdevies nokļūt amerikāņu zonā. Pēckara nometņu laikus pavadīja Rēgensburgā, kur piedalījās garīgās aprūpes darbā.

            Austrālijā iebrauca 1950. gada decembrī. Nodibināja Māras draudzi. Vairāk nekā 20 gadus strādāja par skolotāju K. Skalbes latviešu sestdienas skolā. Jau vīra gados – 1960. gadā – sāka vēstures studijas Kvīnslandes universitātē, kuras nobeidza 1970. gadā ar bakalaura grādu (B.A.) humanitārās zinātnēs. 1961. gadā viņu uzņēma studentu korporācijā „Selonija”. Blakus mācītāja pienākumiem, dzīves iztiku pelnīja strādājot par ierēdni kādā Kvīnslandes pavalsts departamentā līdz aiziešanai pensijā 1967. gadā, jo mazā draudze nevarēja mācītāju pilnīgi atalgot.  

            Arī Oliņa māte bija devusies līdzi bēgļu gaitās. Viņa mira 78 gadu vecumā un ir apglabāta Brisbanes Tuvongas kapsētā. Tēvs mira pirmajā komunistu gadā un ir apglabāts Rūjienas Bērtuļa kapos. Dzīves biedres vecāki palika Latvijā un ir apglabāti Meža kapos Rīgā.

            Alfreds Oliņš no dzīves šķīrās 1996. gada 11.jūnijā.

Guntars Saiva.

Sidnejā.

 

 

Alfreda Oliņa autobiogrāfija.

(Iespiesta Selonijas žurnāla „Draugam Tēvijai” 1995. gada numurā.)

            Esmu dzimis 1911. gada 20. decembrī Rūjienā. Turpat beidzu pamatskolu un vidusskolu, pēdējo 1929. gadā. Studēju LU teoloģiju 1929. – 1934. gadam. Vecāku ne pārāk lielās rocības dēļ, studiju laikā četras vasaras arī strādāju, lai nopelnītu naudu studijām. Strādāju kā t.s. dzelzceļu tehniskais kantorists vairākās stacijās. Kā pie šī darba riku? Pie darba toreiz tikt nebija viegli. Biju dzirdējis, ka dzelzceļš vasaras brīvlaikā nodarbina studentus. Aizgāju uz Dzelzceļu virsvaldi. Atbilde – brīvu vietu nav, grūti pateikt, kad būs. Draugi deva padomu aiziet pie kāda pazīstama Demokrātiskā Centra deputāta, kanceleja bija Kr. Barona ielā un aprunāties ar to. Tā arī izdarīju. Vēl manā klātbūtnē viņš sarunājās pa tālruni, ka likās, ar kādu augstāku Virsvaldes ierēdni. Pēc sarunas man bija tūlīt jāiet uz Dzelzceļu Virsvaldi un jāpieteicas šī augstā ierēdņa kabinetā. Tagad izrādījās, ka brīva vieta ir un mani tūlīt pieņēma. Ar savu darbu gan tikai vasarās no jūnija līdz oktobrim, kā arī ar vecāku piepalīdzību man bija iespējams mācību laikā nodoties tikai studijām. Beidzu fakultāti 1934. gada 14. decembrī.

            Kandidāta laiku kalpoju pie māc. J. Ozola Jaunpiebalgā. Ne pārāk tālu kaimiņos bija vakanta Liezēres draudze un prāvests ieteica man sākt tur (tur arī paliku līdz bēgļu gaitu sākumam). Mana ievešana draudzē notika 1935. gada maijā piedaloties prāv. K. Avotam, Cesvaines draudzes māc. A. Vītolam un Vecpiebalgas māc. Trucim. Draudzes dēls bija māc. J. Meisters no Mēdzules pagasta. Draudze gan vēlējās viņu, bet viņš aizgāja uz Āraišiem. Tā kļuvu par Liezēres mācītāju. Bija vēl kāds kandidāts, bet draudze šoreiz izvēlējās mani. Liezēre atrodas Madonas apriņķī. Vēlāk tiku iecelts par 8. Madonas Aizsargu pulka 4. Bataljona mācītāju, kā tāds, tad 1935. g. kopā ar māc. A. Vītolu, māc. K. Sautiņu un pareizticīgo mācītāju Eniņu piedalījos Madonas Aizsargu nama iesvētīšanā.

            Kļuvu ticības mācības skolotājs Liezēres 6-klasīgā pamatskolā. Tās pārzinis tajā laikā bija Hugo Delle, kura meita Velta Delle-Grāvītis kundze bija pazīstamā pianiste. Skola bija pazīstama ar to, ka to bija apmeklējis dzejnieks Jānis Poruks (no Druvienas). Par skolotāju tur bija strādājis arī dzejnieks V. Plūdonis.

            1942. gada 24. maijā prāv. J. Ozols, Liezēres baznīcā mani salaulāja ar Hildu Tilgas jaunkundzi no Madonas. Gadu vēlāk piedzima dēls Andrejs. Bet vēl gadu vēlāk bija jau jādodas bēgļu gaitās. Ar kuģi „Mimi Horn” no Rīgas izbraucot 1944. gada 2. \oktobrī, ieradāmies Dancigā 4. oktobrī. Vācijā vispirms nokļuvām kādā Sudētijas pilsētiņā Obernicā. Tur sastapu rakstnieku Teodoru Zeltiņu ar ģimeni. Drīz vien Zeltiņu un mani norīkoja darbā kādā sintētiskā benzīna fabrikā, ne pārāk tālā pilsētā Briskā, kura kara laikā ļoti bieži piedzīvoja aviācijas uzbrukumus. Tos varējām vērot un smagos grāvienus dzirdēt arī Obernicā, jo lidmašīnas lidoja mums pāri. Mēs, protams, slēpāmies pagrabā. Bet šo mazo pilsētiņu. kas bija vairāk čehu sādža, amerikāņi nebumboja. Bet to mēs nevarējām zināt.

            Turpat arī piedzīvojām krievu ienākšanu. Kādus simts vai vairāk kilometru attālumā bija pazīstamā Pilzene. Tā bija amerikāņu zonā. Ar drusciņ pārdrošības un risku mums izdevās nokļūt Pilzenē. Par šo Obernicas laiku, Zeltiņš ir sarakstījis romānu – Slazdā. Kā jau rakstniekam laikam pienākas, tur ir arī daļa fantāzijas, bet viss vairākums faktu paliek. Tā nonācām Vācijā. Tālāk tikai par sevi. Visus trimdas pēdējos 4 gadus esmu nodzīvojis Rēgensburgas nometnē. Darījām visu to pašu, ko darīja citās nometnēs: mums bija koris, teātra grupa, skola, svētdienas skola un, protams, dievkalpojumi.

            Eiropu atstāju 1950. gada beigās, izbraucot ar kuģi „Protea” no Neapoles. Ceļā uz Austrāliju braucām vairāk kā mēnesi.18.novembrī atradāmies uz kuģa kaut kur Indijas okeānā. To atzīmējām ar dievkalpojumu, dziedājām arī Latvijas himnu. Kuģī bija divstāvu gultiņas un parasti mūsu telpas bija ļoti karstas. Runāja, ka tieši zem mums esot mašīnu telpa.

            Visus savus trimdas gadus Austrālijā esmu pavadījis Brisbanē, Kvīnslandes galvas pilsētā, nopietnāk pamācoties angļu valodu. Noliekot arī attiecīgus eksāmenus, man izdevās „iespiesties” kādā pavalsts departamentā kā ierēdnim. 1960. gadā iestājos Kvīnslandes universitātē. Fakultāti beidzu 1970. gadā ar B.A. grādu. Departamentā nostrādāju līdz pat savai pensijai 1967. g., protams, visu laiku strādājot arī mācītāja darbu, to varēju, jo draudze nebija pārāk liela.

            Neesmu pieminējis mūsu mīļos; māti, kura brauca līdz ar mums bēgļu gaitās. Viņa nomira 1969. gadā 78 gadu vecumā un ir apglabāta Brisbanes Tuvongas (Towong) kapsētā. Manas sievas vecāki palika Latvijā, ir tur miruši un apglabāti Rīgā. Meža kapos. Mans tēvs nomira savā mājā pirmajā komunistu gadā un ir apglabāts Rūjienas Bērtuļa kapos.

            Tas būtu viss par mani līdz šai dienai. Gribu pateikties Dievam par Viņa brīnišķo vadību un palīdzību, dodot spēku grūtos un pat dažkārt riskantos brīžos – izturēt.

*

Atradu arī šādas ziņas:

* 1911. XII 20.
                Beidzis Latvijas Universitāti, kand. theol.,
                1935. I 27. ordinēts par Cēsu prāvesta iecirkņa vikāru,
                1935. V 10. apstiprināts par Liezeres draudzes mācītāju,
                1935/1940. Aizsargu organizācijā,
                1935. VIII 30. Madonas IX aizsargu pulka Bataljona (IV) mācītājs,
                1935/1944. Liezeres ev. lut. draudzes mācītājs.             
                Avots:       LVVA 1640-1-524-147.;
                               „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.;
                               „Baznīcas kalendārs“, R., 1942.;
                               “Svētdienas Rīts” # 6/1935., # 21/1935.

Guntars Saiva