TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Mana vecmamma

Mana vecmamma

Jā, mana vecmamma. Padomju laiku sistēmā, kurā viņa auga un ir dzīvojusi, viņa gana daudz ir cīnījusies par sevi, par savu eksistenci, par savu labklājību. Viss, kas viņai ir, viņa ir sasniegusi un kaut kā samakšķerējuši paši kopā ar vectēvu. Un, kaut tas nav lukss, varbūt citu acīs, bet tajā skaitā bija pļava ar āboliņu no kura ziediem varēju sūkt nektāru ārā. Tajā pļavā es varēju lasīt puķes priekš Saulgriežu vainagiem un gulēt zālē, pielīdzinot mākoņu formas reālām lietām pēc iztēles. Vēl bija neliels rudzu lauks. Bija, bērnībā priekš manis, liels kartupeļu lauks, no kura tika apgādāta ģimene. Kāposti, zirņi, burkāni, respektīvi tas, ko mūsdienās moderni sauc par ekoloģisku pārtiku, bija pašiem. Vēl bija viena no divām garāžām. Pie tās bija dīķis un es pieradināju pati savu pīli, esmu redzējusi īstu Zaļo vardi tik daudz, ka man tas nelikās nekas īpašs. Esmu arī braukusi ar traktoru, ar veco pļerdaku raļļojusi ap garāžām. Un vēl, labajā garāžas pusē no durvīm varēja salasīt skaistākos akmentiņu, kādus tik bieži nevar atrast nemaz.
Tad tā otra garāža, kurā glabājas smilšu krāsas Moskvičs ar zaļiem sēdekļiem. Kurā tapa mans pirmais divritenis - vectēvam bija zelta rokas. Un, kad paaugos, tad tapa jau otrais divritenis. Ar tiem riteņiem mēs kopā ar vecmammu vizinājāmies uz vasaras mājiņu, ap kuru auga pilnīgi visi iedomājamie standarta augļi - avenes, zemenes, ķirši, upenes, ērkšķogas, jāņogas, zemenes un tas ābeļdārzs, tie plūmju koki!!! Viena no manām mīļākajām vasaras garšām ir sabāzt pilnu muti ar tikko plūktām piparmētru lapiņām, mazliet pakošļāt un tad pa virsu uzdot lielu saldu, saldu zemeni, uhh, kas tas par spēku ir! Tur es atradu savu pirmo pūkaino tārpiņu, varbūt izklausīsies smieklīgi, bet tādus arī katru dienu redzēt nevarēja un, ja kāds atrada tādu, tad tas tika ielikts plastmasas kārbiņā un barots ar īpaši izmeklētām lapiņām un maziem ogu gabaliņiem, haha.

Nu jā, un tad, kad siltumnīca bija aplieta, tomātus, gurķus un salātus priekš visiem vecmamma bija savākusi, tad mēs vizinājāmies ar saviem glaunajiem ričukiem atpakaļ uz viņu dzīvokli, kurā varēja spēlēt paslēpes tā, ka tiešām varēja noslēpties. Mēs sēdējam pie virtuves galda un vecmamma man grieza saldo sieriņu deviņos kvadrātiņos, jo tieši tā man viņš vislabāk garšoja. No tā galda vispār es esmu apēdusi visas pasaules garšīgākās lietas, kādas vien ir. Ļaunākais, ka vairs es nekad tādas nedabūšu. Nē, nē, vecmamma nav mirusi, vienkārši nav lemts vairs. Un te es arī nonāku pie likteņa ironijas. Un nē, es nelielījos, tas bija garais ievads par to, kādi aptuveni ir bijuši mani vecvecāki. Es domāju, ka viss, par ko es šeit nedaudz pastāstīju, izsaka pietiekami daudz par cilvēku, lai saprastu lietas būtību. Un jā, pie lietas. Nākošo svētdienu manai vecmammai paliek 80 gadi. Un man ir tik sāpīgi par viņu. Kā jau saprotiet, cilvēks ir visu mūžu kārtīgi strādājis, kopis to, kas viņam ir. Vecmammai ir divas meitas un četri mazbērni. Jā, vecmamma bija barga tante, audzināja pa stingro, kad biju maza, man arī daudz kas nepatika, bet, kā jau ierasts - saproti Tu tikai pēc laika, ka tieši tā arī vajadzēja. Būtībā tas, kas mani apbēdina ir, ka vecmammai ir 80 gadi, tik daudz visa kā, tik daudz visa mūža garumā gādāts visiem viss, nekas netika žēlots, bet viņa ir pilnīgi viena tagad. Tik sāpīgi ir saņemt no viņas telefona zvanu, kurš sakās ar "zini Signe, man ir tik vientuļi, pat saule ārā nespīd". Sirds raujas čokurā un kļūst kauns, ka tik bieži nesanāk pie viņas aizbraukt, kā gribētos. Vecmamma piedzīvoja mini infarktu, insultu, nezinu, kas tas īsti bija. Viņa tiek tik reti apčubināta, ka neviens to nepamanīja. Tas pacēlās tikai tad, kad fiziski jau varēja redzēt un dzirdēt pēc runas veida. Viņa pati vai nu nepamanīja, vai vienkārši, kā jau stiprs cilvēks, nevienam neteica, nezinu, bet tas aizgāja līdz tam, ka bija nepieciešama sirds operācija. To viņa arī pārdzīvoja un sparojās dzīvē tālāk. Bet uz kurieni gan? Viņa katru dienu pavada savā dzīvoklī, pie tā paša galda minēdama krustvārdu mīklas. Visa lielā ģimene ir tāda, kā paputējusi. Vispār, kad viņa bija jaunāka, es atceros, ka viņa teica, kad paliks vecāka, lai nu kas, bet galvenais lai prāts paliek tik pat skaidrs un ass. Diemžēl arī tas nav piepildījies, ir dienas, kad viņa dzīvo pagātnē, ir dienas, nu, ir dienas, kad visādi ir, katrā gadījumā ne tā, kā gribējās viņai. Savā bērnišķīgumā esmu iekšēji nedaudz apvainojusies uz pasauli, ka pat to nevarēja viņai atstāt vismaz tā, kā vajadzētu. Un jā, šodiena viņa visiem ir negribēts slogs, par to es visvairāk esmu apvainojusies. Kā tas var būt, ka cilvēks visu mūžu ir salīdzinoši veselīgi, aktīvi dzīvojis, neviens nav perfekts, bet ļoti daudz laba darījis un tagad neko nevar, nekas nav. Kā tas ir, ka paša tuvākajiem ir gandrīz vienalga. Bet mantu gan gribās, kā jau standartā, tās dalīšana klusām jau notiek tagad. Kad es uzzināju, ka uz viņas ābeļu ieskauto dārza māju ir vesti cilvēki skatīties pirkšanai, es biju gatava galvas raut nost. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par likteņa ironiju kā tādu pret cilvēku. Un man vienkārši gribējās skaļi pateikt to, cik es ļoti lepojos, ka man ir tik brīnišķīga vecmamma. Par to, cik man skaista bērnība ir bijusi, ļoti daudz pateicoties viņai. Kā lepojos tomēr, ka tad, kad viņa ir apziņā, viņa zvana man un stāsta par to, kā jūtas. Nekad viņa nevienam visā dzīvē nav stāstījusi, kā jūtas, tāpēc daudziem ir iespaids par viņu, kā par īstu dzelzs veceni. Es lepojos ar tiem cilvēkiem, kuri tomēr atrod laiku un iespēju savā ikdienas steigā, darbos un nedarbos aprūpēt viņu. Es lepojos, ka viņa pieņem viņu palīdzību, kā nu prot un dažkārt sanāk, bet tomēr pieņem. Un tā varētu turpināt par vecmammu bezgalīgi.

Paldies viņai par to, par visām manām siltajām atmiņām, par visiem maniem piedzīvojumiem, par visu to mīlestību, ko viņa man ir sniegusi un sniedz vēl šodien. Paldies par visu viņai!

06:41