TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Kad ir dota iespēja radoši strādāt

Kad ir dota iespēja radoši strādāt

Uldi, kā veidojusies jūsu pieredze tajā, ko savā tiešajā darbā tagad darāt Rūjienā?

Pieredze vēl nav diža, bet to apgūt un krāt esmu sācis samērā agri. Jau sešpadsmit gadu vecumā bārā «Trīs draugi» iemēģināju sevi kā dīdžejs. Vēl vidusskolas laikā strādāju arī Rūjienas televīzijā par operatoru un videomontāžu veidotāju. Vēlāk devos pasaulē — vispirms uz Īriju. Tur paralēli darbam nodibināju internacionālu mūziķu grupu, kurā līdz ar mani vēl spēlēja portugālis un divi īri. Organizējot grupas koncertus, to apskaņošanā daudz nācās darīt pašiem. Tā arī bija pirmā nopietnā saskarsme ar skaņām un gaismām. Uz brīdi atgriezos Latvijā. Tā kā mana mamma dzīvo ASV, nolēmu tur paciemoties. Mamma ir precējusies ar fotogrāfu, kurš profesionāli pārzina arī video un skaņu lietas. Viņš mani aicināja sev talkā iekārtot studijas un piedalīties viņa vadītajās dažādu firmu fotosesijās. Tā man bija laba skola.

Atgriezies dzimtenē, nedaudz pastrādāju celtniecībā Valmierā firmā «SCO Centrs», bet ne mirkli neatmetu domu par radošākas nodarbošanās meklējumiem. Īstajā laikā nāca Rūjienas pašvaldības darba piedāvājums, kam ar prieku piekritu. No 2015. gada esmu kultūras nama gaismas un skaņas operators, kā arī video-operators, fotogrāfs un Mediju pulciņa vadītājs.

Vai modernās apgaismošanas un apskaņošanas tehnoloģijas ienāk arī Rūjienas kultūras namā?

Kopš kultūras namā ir paveikts remonts, jūtamas vizuālās pārvērtības ir piedzīvojusi lielā zāle, kur, organizējot dažādus pasākumus, ir lieliska iespēja spēlēties ar gaismām. Ir viss nepieciešamais noskaņas radīšanai. Pie sasniegtā neapstāsimies. Šogad uzsvars un finansējums paredzēts jaunajai estrādei, bet tad — gaismas vēl vairāk ienesīsim arī kultūras nama skatuvē.

Jums uzticēta arī vietējā hronista loma. Ko, iemūžinot vēsturei notikumus video un foto, jūsuprāt, ir būtiski parādīt?

Manuprāt, svarīga ir ne tikai notikuma reportāža, bet arī cilvēku emocijas. Man vienlīdz jāpaspēj gan pasākumu apskaņot un apgaismot, gan arī tā norisi piefiksēt. Faktiski man šajā uzdevumā pieder kā skatītāju zāle, tā arī skatuve un aizskatuve. Ja, piemēram, palaižu kādu fonogrammu, tad jāatceras, cik gara tā ir un kā tās visefektīvāk izmantot ar fotoaparātu. Cauri zālei aulekšiem skriet nevar, jo fotogrāfam, manuprāt, jābūt maksimāli nemanāmam. Tajā pašā laikā jārespektē cilvēka griba. Ja kāds, jūtot pret sevi pavērstu kameru, novēršas vai izrāda nepatiku, šis žests ir jāievēro. Ja pēc pasākuma kāds pienāk un vēlas, lai viņa foto nekur neparādās, tās ir cilvēka tiesības.

Kāda ir kultūras nama Mediju pulciņa jēga un būtība?

Tas radīts, lai novada jauniešiem rastu iespēju apgūt video filmēšanu, video montāžu un arī fotografēšanu. Tā kā Rūjienai kopš 2008. gada ir sadraudzība ar Japānas pilsētu Higašikavu un tās sadarbība paredz arī jauniešu apmaiņu starp abām valstīm, tad pēdējos gados pulciņā pārsvarā viss ir pakārtots fotografēšanai. Tas tādēļ, ka Higašikava sevi jau trīsdesmit gadus pamatoti dēvē par foto pilsētu, un tā katru gadu organizē arī starptautisku vidusskolēnu foto festivālu. Tas ir ļoti liels pasākums, un mums ir tā laime tajā regulāri piedalīties.

Šovasar uz Japānu dosimies jau ceturto reizi. Trijos iepriekšējos foto festivālos radītās fotogrāfijas vēlāk esam aktīvi izstādījuši Rūjienas novadā. Fotogrāfijas top tur uz vietas. Paveikto vairākās kategorijās vērtē starptautiska žūrija, kurā ir gan japāņi, gan arī citu valstu eksperti. Pirmajā gadā Rūjienas vidusskolas audzēkņi no piecām iespējamām nominācijām konkursā vinnēja trijās. Otrajā gadā jaunajiem rūjieniešiem veiksme klāt stāvēja divās konkursa kategorijās. Vienīgi pērn mūsējiem nācās iztikt bez god-algām. Manu-prāt, ir grūti izskaidrot, kāpēc un kā nosaka uzvarētājus, jo kopumā japāņi uz fotogrāfijām skatās citādāk, nekā pie mums pierasts. Piemēram, viņiem mazāk svarīga liekas attiecīgās fotogrāfijas kompozīcija, toties būtiskāks ir tās stāsts, vēstījums. Konkursa laikā ir trīs fotosesijas, un katru dienu komandai ir jāiesniedz žūrijai sešas bildes. Tas nav viegli, jo katram bērnam ir savs fotografēšanas stils, bet konkursā, lūk, ir jāspēj startēt ar vienotu — komandas stāstu. Šogad festivāls Higašikavā notiks no 2. līdz 9. augustam. Mediju pulciņa dalībniekiem piedalīšanās šajos konkursos ir ļoti vērtīga pieredze.

Kas jums ir Japāna? Ir taču ar ko salīdzināt — Amerika, Īrija!

Man Japāna jau kopš bērnības ir bijusi noslēpumaina un vilinoša sapņu zeme. Re, kā sanāk: Rūjiena un tās Mediju pulciņš mani turp aizveda. Tā ir pavisam cita pasaule, cita civilizācija un tradīcijas. Japāna ir raksturīga arī ar savu disciplīnu, perfektumu un lietu kārtību. Arī sadzīvē! Pirmais, kas iekrita acīs — atkritumu urnu trūkums ielās. To vienkārši nav! Un nav arī atkritumu! Japānis kopš mazotnes uzaug nevis kā izteikts ego, bet gan ar domu — ko došu citiem.

Kāds vēl ir jūsu pienesums dzimtajai pilsētai?

Esmu lepns, ka manas saknes ir Rūjienā. Dzimis esmu Siguldā. Bijis dzīves brīdis arī Ādažos, bet Rūjiena tomēr ir un paliek mana vieta. Paldies par iespēju te radoši strādāt un izpausties! To kopā ar saviem Rūjienas domubiedriem hobija līmenī daru arī rokgrupā «Refleksija». Grupā spēlēju ģitāru. Mūsu solists ir Arturs Gruzdiņš. Kopš viņa uzvaras gājiena TV šovā «X Faktors» Arturs ir ļoti pieprasīts dažādos pasākumos. Tad nu arī mūs viņš pavelk līdzi, tādēļ droši var teikt, ka pašlaik «Refleksija» savā darbībā ir uzņēmusi labus apgriezienus. Ir gandarījums, ka arī mēs ar vienu dziesmu varējām piedalīties Guntara Rača izdotajā Mārtiņam Freimanim veltītajā albumā. Mūsu grupas dziesmām vārdus raksta Arturs, bet mūzika galvenokārt ir komandas radošais darbs un meklējumi.

Autors: Māra Rone
Datums:26.04.2018
Izdevums:Liesma
Rubrika:Rūjienietis

15:08