TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Rūjienā viesojās māksliniece Laine Kainaize.

Rūjienā viesojās māksliniece Laine Kainaize.
Rūjienā viesojās māksliniece Laine Kainaize. 0Rūjienā viesojās māksliniece Laine Kainaize. 1Rūjienā viesojās māksliniece Laine Kainaize. 2

Uzziņa- māksliniece Laine Kainaize:


Dzimusi Rīgā, 1953. gada 31. augustā. Māte – gleznotāja Biruta Baumane, tēvs – tēlnieks Kārlis Baumanis. Interese par glezniecību kopš bērnības. 1980. gadā absolvējusi Valsts Mākslas akadēmiju Rīgā. Diplomdarba „Zvejnieki” vadītājs Boriss Bērziņš. Salacgrīva, Kuiviži – gleznoti no krasta, tapuši daudzi zvejnieku portreti, braukts kopā ar zvejniekiem jūrā naktīs, kad var gleznot uz kuģa jumta.
Kopš 1982. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Glezno gandrīz vienīgi ar eļļas krāsām, bet ir arī zīmējumi un akvareļi, kā arī grāmatu ilustrācijas.
Darbi izstādīti Latvijā, Gruzijā, Uzbekistānā, , Krievijā, Somijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, Indijā, ASV, Ukrainā.
Darbi atrodas Latvijas un Krievijas Mākslas fondu kolekcijās, privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, ASV.
2001. gadā ieguva maģistra grādu.
Pēdējos 15 gadus strādā Rīgas centra Daiļamatniecības pamatskolā.
Gleznošanai meklē ar sirdi, bet rada ar sirdi un domu. Mīl kustību, ceļu, gan ārēju, bet vēl vairāk – iekšēju.
Kopš 1992. gada strādā Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā par mākslas pedagoģi.
Kopš 1979. gada piedalās izstādēs.

Laine Kainaize par sevi:


Darbi rodas no tiešas darbošanās dabā (ārā, pilsētā, jūras malā, uz klāja, studijā, kūtī, uz vējdzirnavu jumta, cilvēkiem pa kājām maisoties, uz ielas un ne tikai), un kad tā un citādi pilna galva ideju samalta, nāk to (ap) vienošana jaunā darbā.

Kopideja dzimst zibenīgi, uzreiz un paliek nemainīta līdz paraksta pēdējam burtam. Šo darbu realizācija notiek vienatnē, noslēgtībā. Vienā variantā. Manas kompozīcijas.

Gleznoju ar eļļas krāsām uz audekla ar otu, špahteli, pirkstu, lupatu. Reti ir akvareļi un zīmējumi ar tušu, zīmuli, flomāsteru.

Vienā gleznā va būt maigas, tuvinātas, caurspīdīgas vietas un turpat blakus asi, cieti, biezi, stingri uzlicieni.

Ir ātri darbi, bet pa lielākai daļai gargabalnieki- ilgākā laikā tapuši.

Parasti strādāju pie 3-5 darbiem vienlaikus, pa brīdim uzsākot arī ko jaunu. Un pievelkot astes. Vēlajiem. Es komponēju un pieblīvēju visus stūrīšus ar krāsu. Bez sava līdzsvara nav miera. Es varu sajūsmināties, satraukties, noņemties ar mazu krāsas pleķīti, līdz tas ieguvis, manuprāt, īsto vietu uz audekla.

Kad strādāju no dabas, tā palīdz, uzlādē, saka priekšā, rāda ceļu, bet, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk gribas izpausties kompaktāk, lakoniskāk, blīvāk.

Manos darbos maz gaistošā, nenoturīgā, nenoteiktā, aizplīvurotā.

Pamīšus strādāju gan pie maziņiem formātiem, gan arī, paplašinot robežas.

Man ir ainavas (zem debesīm- jūra, zeme, lauki, akmeņi, koki, pilsētas, baznīcas, ielas, jumti, upes, ceļi, pilni visādu noskaņu un radību), akti, portreti, it kā klusā daba, un visu pārējo varētu saukt par kompozīcijām.

Manām nekustīgajām bildēm ir vajadzējis samērā daudz kustības, lai tās taptu.

Esmu vēl no tiem, kuri ar krāsu kasti un audeklu saini nesas uz kādu Latvijas vietu, lai uzvilktu nedaudz līniju un aizmālētu pat ne visu audeklu ar krāsu pleķīšiem.

Tā īsti mostos uz darbošanos pēcpusdienā, pievakarē, un tad līdz pat saules rietam.

Tīk plenēri, sauc ceļi, aizrauj cilvēki, aicina nezināmais.

Visvairāk Latvija- Kurzeme, Vidzeme, Sēlija. Ceru, ka ar Zemgali un Latgali vēl radoši tikšos.

Zemes aiz Latvijas- Itālija, Norvēģija, Spānija, Francija- arī ir mani uzrunājušas, uzjundījušas ko nepieredzētu, ko atšķirīgu.

Gleznoju vai nu dabiskās vides trokšņos, skaņās, vai pie mūzikas, vai iedziedu gara bērnus.

Man ļoti patīk gleznot. Tas dzen. Ir saistoši. Tā ir bauda un vēl vairāk. Gleznošana mani ir apbalvojusi ar atklāsmēm, cilvēkiem, vietām, notikumiem, iekšējo vai ārējo kustību, pilnības un laimes izjūtu.

Gleznojot es attīros un piedodu sev. Uzņemu jaunu sparu un tikai caur praktisku darbošanos radu atkal enerģiju.

Gleznošanā es paslēpjos, noslēdzos no citiem, atbrīvojos, piepildu sevi, uzticos sev, attaisnoju sevi.

Nereti, kad redzu, cik maz izdarīts un cik tas tāls no netveramā ideāla, nāk pilnīgs izmisumas.

Satrauc, ka darbi netiek līdz manām sajūtām, atziņām, atklātām sakarībām.

Man gribētos darbos dziļumu, spēku, prieku. Visa paplašināšanās sākas no iekšienes, un tad arī ārnotikumi, lietas, esības tevi uzrunā un apstādina punktā, kuru tu satver un atrodi formu, kā uz plaknes to attēlot.

Tajā dalīties ar citiem, bet sevi iepriecināt ar jaunu audeklu.

…Dziļums.

Kodols.

Glezna.

09:08