TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Mūsu Rūjiena

Mūsu Rūjiena
Mūsu Rūjiena 0Mūsu Rūjiena 1Mūsu Rūjiena 2Mūsu Rūjiena 3Mūsu Rūjiena 4

Rūjas upes labajā krastā senos laikos, 3km no tagadējā pilsētas centra bijusi lībju Metsepoles valsts pils, kas hronikās minēta 1125.gadā, atstāstot sāmsaliešu un reteliešu flotes uzbrukumu un šīs pils izpostīšanu. Lībju koka pils vietā 1263.gadā ordeņa mestrs Burhards Honhūzens liek celt Rūjienas ordeņa pili, no kuras vāci pārvaldīja Rūjienas un Mazsalacas novadus. Ap pili izveidojies prāvs miests, kas atzīmēts jau 1461.gadā. Ka Rūjiena jau sirmā senatnē bijusi rosīga pilsētiņa, liecina ziņas par to, ka Pleskavas, Novgorodas un Maskavas krievu kņazi valkājuši rūjieniešu austās drānas. Vēl Jāņa Briesmīgā laikā Maskavas galmam rūjienieši auduši svārkus. Ordeņa mestra Valtera Pletenberga laikā 1526.gadā Rūjienas pilī sasaukts plašs landtāgs, lai tiesātu arhibīskapu Blankenfeldu par viņa sakariem ar krieviem.

Jāņa Briesmīgā iebrukumā 1560.gada septembrī krievi sagrāva Rūjienas pili un pilnīgi iznīcināja pilsētu. Kad Vidzeme kļuva Polijas īpašums, poļu karalis Sigismunds Augusts 1562.gadā atdāvināja Rūjienu savam svainim, zviedru princim Jānim, un atjaunotā pilsēta turpmākos kara gados pārcieta gan poļu, gan zviedru varas laikus. 1622.gadā Gustavs Ādolfs to izlēņoja savam finansu pārzinim Jasperam Krūzam. Galīgi Rūjienas pils un līdz ar to pilsēta sagrauta Ziemeļu kara laikā. Pēc Ziemeļu kara novadu vairs netraucē kara vētras, tomēr pilsētai grūti nācies atkal atjaunoties. Tikai 19. gadu simteņa otrā pusē Rūjiena sāk rosīgi attīstīties un 1897.gadā Rūjienā jau ir 3496 iedzīvotāji. 19.gs. sākuma kartēs pašreizējās Rūjienas vietā redzama tikai viena iela- Ceļš uz baznīcu- un viena ēka- Cepļa krogs. Apkārtne atzīmēta kā Ternejas muižas zeme, vēlāk Ternejas miests. No Ternejas miesta Rūjienas miests tiek atdalīts 1872.gadā un pastāv līdz 1920.gada 10. janvārim, kad Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Iekšlietu ministrs A. Bergs apstiprina Rūjienai pilsētas tiesības.

Rūjiena savu nosaukumu dabūjusi no upes Rūjas, uz kuras krastiem tā stāv. Igauņi vēl arvien Rūjienu sauc par Ruhju un ne bez pamata. Lilli pagastā (Igaunijā) atrodas Ruhja ezers, no kura iztek upe, kuru igauņi arī sauc par Ruhju. Latvijas pusē šo upi nosaucam par Rūju un sākotnēji miestu un pilsētu par Rūjeni (sarunu valodā to sauc arī par Rūveni). 1923.gada 29.maijā Iekšlietu ministrija, balstoties uz Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes ieteikumu, nolemj, ka turpmāk pilsētas nosaukuma Rūjene vietā lietojams nosaukums Rūjiena. Rūjienieši ir neapmierināti un pieprasa, lai tad Smilteni arī turpmāk sauc par Smiltieni. Vēl šodien vecie Rūjienas iedzīvotāji pilsētu turpina saukt par Rūveni un sevi par rūveniešiem.

No 2008.gada Rūjiena katru gadu 29.maijā svin savu vārda dienu.

Rūjiena ir pirmais novads Vidzemē, kur dzīvē realizēja 1849.gada zemnieku likumos nospraustās zemes reformas: klaušu sistēmas atcelšanu un pāriešanu uz naudas renti un zemnieku māju pārdošanu par dzimtu. Tas izskaidrojams ar to, ka šo reformu ierosinātājs un aizstāvis bija Rūjienas Lielās muižas īpašnieks Hamilkārs fon Felkerzāms. Viņa dzīves devīze bija- „Nevis tiesības, ko kāds bauda, bet pienākumi, kurus tas uzņemas, piedod viņam paliekošu vērtību.” Līdz 1854.gadam bija iepirktas un pārdotas visas rūjieniešu zemnieku mājas. Galvenā zemnieku nodarbošanās toreiz- linu audzēšana, jo pie liniem darbs visu gadu. Laika apstākļi labi, ražas lieliskas, parādi atdoti un nauda pilnas kabatas. „Bagātais rūvenietis”- tā runā citviet. Saimnieciskai atmodai seko garīgā atmoda. Bērnu skološanā ar rūveniešiem var sacensties tikai Vecpiebalga. Tērbata, Pēterpils, Rīga – tur skoloties vecāki sūta savus bērnu. Studijas Krievijā, Vācijā, Dānija u.t.t – tā pierasta lieta. Līdz ar to Rūjiena izauklē ļoti daudz izcilus ļaudis, kam vēlāk nozīmīga loma Latvijas un Pasaules vēsturē.

1905.gada brīvības cīņās Rūjienas revolucionāri aiz sevis neatstāj līķus, drupas un pelnus, kā tas bija citos novados, jo te zemnieku un muižnieku starpā valda laba saskaņa.

No Rūjienas nākuši tautā tālu pazīstami valstsvīri, kas ar savām bagātām zināšanām, neatlaidīgu darbu un valsts interešu drošu aizstāvību lielā mērā palīdzējuši pareizā virzienā ievadīt un izveidot Latvijas brīvvalsts saimniecisko, tiesisko un sabiedrisko dzīvi.

Rūjienietis ir inženieris Spricis Paegle, pirmā Latvijas ministru kabineta tirdzniecības un rūpniecības ministrs. Viņš vēlāk saraksta grāmatu „Kā Latvijas valsts tapa”. Viens no mūsu pirmajiem diplomātiem un ārlietu ministriem ir Kārlis Reinholds Zariņš. Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmumu Latvijas sūtnim K. Zariņam Londonā kara gadījumā tiek piešķirtas ārkārtējas pilnvaras pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju un PSRS. Tās deva tiesības sūtnim K. Zariņam izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvībām, rīkoties ar visiem valsts līdzekļiem, atstādināt no amata sūtņus, atcelt un pārcelt visu pārējo pārstāvību darbiniekus, likvidēt pārstāvības, izņemot sūtniecību ASV, utt. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā sūtnis Kārlis Zariņš, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām, nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību Rietumeiropā.

Līdz mūža beigām K. Zariņš vada sūtniecību Londonā un Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Uz ārkārtējo pilnvaru pamata ieceļ pilnvarotos lietvežus - Latvijas sūtniecības vadītājus ASV, diplomātisko pārstāvi Spānijā, diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvjus vairākās valstīs un starptautiskajās organizācijās Ženēvā, pārstāvi Vācijā. Iecēlis vairāk kā 20 goda konsulu Apvienotajā Karalistē un Britu Sadraudzības valstīs, karjeras konsulu Kanādā.

Sasauc un vada Latvijas sūtņu apspriedi 1946. gada maijā Ženēvā, 1947. gada augustā Londonā un 1953. gada maijā Parīzē (kopā no 1946.gada maija līdz 1990. gada aprīlim tiek sasauktas 17 Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju sanāksmes un apspriedes, kurās izstrādā darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts neatkarības de iure saglabāšanu). 1946. gada maijā un 1950. gada oktobrī notiek Latvijas sūtņu un latviešu trimdas organizāciju pārstāvju apspriedes.

K. Zariņš mirst 1963. gada 29. aprīlī Londonā, Apvienotajā Karalistē (pēc K. Zariņa nāves Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadību pārņem Arnolds Spekke, Latvijas sūtniecības vadītājs Vašingtonā). Arī K. Zariņš uzrakstījis grāmatu par Latvijas valsts tapšanu. Ministru prezidents un vairākkārtīgs Zemkopības ministrs ir agronoms, rūjienietis Arturs Alberings, kuram kā Satversmes sapulces agrārkomisijas priekšsēdim ir lieli nopelni lielās agrārreformas veikšanā. Izglītības ministra pienākumus kādu laiku pilda Dr.teol. Kārlis Beldavs, bet Sabiedrisko lietu ministrijas priekšgalā savu laiku stāv Alfrēds Bērziņš. Ilgus gadus Tieslietu ministriju vada un Latvijas laika pēdējais tieslietu ministrs ir Hermanis Apsītis. Par viņu sīkāk.

Esmu dzimis 1893.gada 19.novembrī. Toreiz mani vecāki dzīvoja Valmieras apriņķa Naukšēnu pagastā, kur kā muižas graudnieki apsaimniekoja pusi Jēču mājas. Sūrās gaitās iedami un sava darba pūliņu lielāko tiesu muižai atdodami, mani vecāki bija nodomājuši panākt, lai mana nākamā dzīve katrā ziņā būtu labāka par viņu muižas gaitnieku dzīvi. Un kā ideāls, kurš viņiem bija acupriekšā un tādēļ labi pazīstams, tika nostādīts pagasta skrīvera amats.”(1925.g. rakstītais Curriculum vitae)

Pēc divām ziemām Nurmu skoliņā seko mācības Rūjienas draudzes skolā un 11 gadu vecumā H. Apsītis kļūst par pagasta rakstveža mācekli. Darbs zēnu garlaiko. Kad Rūjienā 1911.gadā atver tirdzniecības skolu, H. Apsītis mācības turpina. Tad seko mācības Ribinskas komercskolā Krievijā, pēc diviem gadiem viņš ar zelta medaļu un atestātu atgriežas Rūjienā.

Dzimtenē diemžēl jau plosās karš un sapnis par mācībām augstskolā jāatmet. H. Apsītis iestājas Maskavas komercinstitūtā un atrod arī vietu Viskrievijas darba birojā, kur tolaik jau strādā daudzi latvieši, tostarp nākamie Latvijas valstsvīri. Taču pēc pavasara semestra seko vispārējā mobilizācija un Apsītis tiek pārcelts uz Odesas karaskolu, kur pēc četru mēnešu dresūras kļūst par virsnieku un tiek aizkomandēts uz Turkestānas kara apgabalu. Tikai 1918. gada sākumā Apsītis atgriežas Rūjienā. 1934.gada 2.novembrī laikrakstā “Rūjienas Vēstnesis” par šo laiku viņš raksta:

Kad vācu okupācijas spēki 1918.gada rudenī pameta Ziemeļlatvijas novadu, nacionālās valdības vara tūliņ pēc 18. novembra Rūjienā un viņas apkārtnē nespēja nodibināties. Nebija skaidru ziņu, kas notiek Rīgā, kas tur īsti valda, bet tik daudz zināja, ka nodibinājusies latviešu valdība un viņas priekšgalā nostājies Kārlis Ulmanis, kura vārds rūjieniešiem nebija svešs. Rūjienas vāciešus nomainīja vietējie varas vīri, padomju iekārtas piekritēji, kuri jutās stipri, zinādami lielinieku tuvošanos no Krievijas. Bija gan brīdis, kad Rūjienā no Valkas puses ienāca “baltie”, bet tie bija krievi, kuri drīz vien pazuda. Plašais novads palika zem padomju varas, kamēr nāca igauņi. Kādu laiku, 1919.gada februārī Rūjiena bija tieši kauju centrs; pilsētiņa gāja no vienām rokām otrās, līdz nostiprinājās igauņi un radās iespēja kopot spēkus pagaidu valdības atbalstīšanai.

1.Valmieras kājnieku pulka komplektēšanai kapteinis Zemitāns atbrīvotā Latvijas daļā izsludināja mobilizāciju. Frontes tuvuma dēļ tā nevarēja notikt tieši Rūjienā, bet iesaukšanu 27.februārī izdarīja Ķirbēnos, pie Igaunijas robežas. Mobilizācija deva lieliskus panākumus. Gāja pieteikties ne tikai tie, kuri bija iesaucamos gados, bet arī tādi, kurus mobilizācija neskāra. Ķirbēnos reģistrēja 16 virsniekus un 615 kareivjus. Daudzi devās uz pulku ar saviem zirgiem un pajūgiem Bija pacilāts garastāvoklis. Tērbatā, kur pulku formēja, saradās tik daudz Rūjienas novada ļaužu, ka ne bez pamata pacēlās balsis, lai jauno kaujas vienību nosauktu par Rūjienas pulku. Vēlāk, dodot Rūjienai zināmu gandarījumu, vienu no artilērijas baterijām nosauca par Rūjienas bateriju.

Rūjienā beidza formēties arī 2. Cēsu pulks, kurš 1919.gada 29.maijā pulkveža Berķa vadībā izgāja no Rūjienas uz Valmieru un tūliņ devās tālāk uz Cēsīm, lai ņemtu dalību slavenajās Cēsu kaujās. Papildinājumus šai Ziemeļlatvijas karaspēka vienībai deva Rezerves bataljons, kurš tika radīts ar Ziemeļlatvijas brigādes pavēlnieka 1919.gada 28.maija pavēli un vēlāk izveidojās par 6. Rīgas kājnieku pulku. Sākumā rezerves bataljona priekšgalā atradās tikai virsnieki- rūjienieši: komandieris bija rūjienietis Mālmanis (šo rindiņu rakstītājam piekrita formēt 1. rotu, bet vēlāk kļūt par bataljona un pulka adjuntu). Bataljona štābā, kurš atradās Rūjienas tirdzniecības skolā, katru dienu saplūda liels vairums ļaužu, gan brīvprātīgie un atbrīvotos pagastos mobilizēties, gan pārnācēji no sarkaniem. Nelielais parks skolas priekšā izskatījās kā kara nometne. Vieni ieplūda pulkā, bet citus pēc īsas apmācīšanas un izlases nācās sūtīt uz Cēsīm frontes karaspēka daļu papildināšanai. Bataljons izvērtās 12 rotu sastāvā. Rotas bija novietotas arī Rūjienas apkārtējās muižās, jo pilsētiņā trūka brīvu telpu. Jāatzīmē, ka vienu no rotām, septīto, Naukšēnu muižā formēja vēlākais armijas štāba priekšnieks, toreiz kapteinis, Kalējs, kurš bataljonā uzsāka savas karavīra gaitas Latvijā. Tagadējais universitātes mūzikas direktors Bobkovičs sastādīja orķestri.

22.jūnijā Rūjienā ieradās kopvedis (pulkv.-lnt) Dankers, kuram bija uzdevums no Rezerves bataljona sastāva izvēlēties karavīrus atsevišķas nodaļas formēšanai. 30.jūnijā bataljonu atstāja 22 virsnieki un 1580 kareivji, kuri pa ūdens ceļu devās uz Liepāju Pagaidu valdības rīcībā. Bet arī pēc tam bataljonā palika krietni liels skaits karavīru, kuru apgādāšanu ar uzturu un zirgu barību gūlās uz Rūjienas novada zemturu pleciem. Zemkopji šo apgādi šo apgādi veica ar sajūsmu un pašuzupurēšanos, labi apzinādamies, ka ar to sekmē ienaidnieka padzīšanu un sarkanā jūga nokratīšanu.

5.jūlijā bataljons pārcēlās uz Valmieru, kur to pārdēvēja par 6. Rīgas kājnieku pulku. Šī pulka, tāpat kā pārējo Ziemeļlatvijas karaspēka vienību slavenās gaitas atbrīvošanas cīņās mums visiem labi zināmas.

No šī īsā pārskata redzam, ka visiem Ziemeļlatvijas karapulkiem dibināšana un gaitu sākums saistās ar Rūjienu un tās apkārtni. Mazā pilsētiņa un novads ar to var lepoties. Un ja likteņi lemtu, ka atkal jāķeras pie ieročiem, lai sargātu savu tēvu zemi, tad lai 1919.gada sajūsma un darbi būtu jaunākām paaudzēm par cēlu paraugu.”

1937.gada 15.augustā Rūjienas centrā, godinot 1919.gada notikumus Rūjienas novadā, atklāj Kārļa Zemdegas pieminekli “Rūjienas atbrīvotājiem un kritušajiem kareivjiem” (tautas mutē to sauc par Tālavas taurētāju). Pieminekļa ierosinātājs ir Naukšēnu aizsargu nodaļas priekšnieks Pēteris Brūvelis. Piemineklis nostāv neskarts visus Padomju gadus un 2017.gadā svin 80 gadu jubileju.

Atgriežoties pie H. Apsīša biogrāfijas:

1920.gadā viņam rodas iespēja kļūt par Latvijas Universitātes ekonomiskās nodaļas studentu. Pēc ceturtā kursa H. Apsītis pāriet uz juridisko nodaļu. Aizvien vēl esot Kara lietu pārvaldes dienestā, apmeklē Kara ministrijas juridiskos kursus, līdz tiek iecelts par kara prokurora palīgu. Sākas viņa darbs jurisprudencē.

Pēc Universitātes pabeigšanas H. Apsītis strādā Rīgas apgabaltiesā, kur 1927. gadā kļūst par pilntiesīgu prokuroru, bet no 1933.gada oktobra ir Tiesu palātas prokurors. Pavērsienu profesionālajā karjerā atnes 1934.gada 15.maijs. Dienu pēc Latvijā notikušā valsts apvērsuma viņam piedāvā tieslietu ministra vietu jaunajā Ulmaņa kabinetā. 18.maijā H. Apsītis stājas pie ministra uzdevumu pildīšanas. Viņam jau tad ir nodibināta ģimene- sieva Milda un 1920.gadā dzimušais dēls Andrejs. Apsīša laikā notika vairākas tiesu reformas Latvijā. Izdots Civillikums, pārkārtota procesa kārtība tiesās, izdots jauns notāru un zemesgrāmatu likums, ievadīta jauna tiesu iekārtas likuma izstrāde, izdots likums par virsīpašnieka tiesību likvidēšanu, sekmēta mantojuma lietu kārtošana, ieviesta drošības ieslodzījuma sistēma, iekārtoti darba nami, veikta Tieslietu ministrijas, tiesu un cietumu reorganizācija un uzcelta Tiesu pils Rīgā, kur šodien atrodas ministru kabinets.

Tieslietu ministra amatā H. Apsītis bija līdz brīdim, kad Latvija okupācijas rezultātā demisionēja valdība — 1940.gada 19.jūnijam, tad apcietināts un deportēts uz Krieviju 1941.gada 14.oktobrī Astrahaņas apgabaltiesa saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksu notiesāja Hermani Apsīti "par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību", piespriežot augstāko soda mēru — nāvessodu nošaujot. Sods izpildīts 1942.gada 19.janvārī.

Rūjiena 30-tos gados zied un plaukst. Tiek uzcelta jauna ģimnāzijas ēka, pilsētas valdes nams, atklāta slimnīca, atjaunota un augstā līmenī pārbūvēta (ar peldbaseinu) draudzes skola, uzcelta viesnīca un atklāti 3 Kārļa Zemdegas pieminekļi.

Pēc otrā pasaules kara Rūjiena ir drupās. Vācieši, atkāpjoties, 1944.gada 23.septembrī dedzina un spridzina Rūjienu. Iznīcinātas 273 ēkas. Pirmie pēckara gadi Rūjienā paiet drupu novākšanā un ēku atjaunošanā. 1964.gadā uz draudzes skolas drupām uzceļ jaunu vidusskolas ēku, 1979.gadā pilsētas centrā jaunu universālveikalu, bet īsi pirms atmodas sāk celt jaunu slimnīcas ēku. SCO nodegušo ēku vietā uzceļ saviem strādniekiem daudzīvokļu namus.

Padomju laika radīto postījumu Rūjienā nav daudz , vien nolīdzināti Ternejas kapi un nogāzts Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis “Sējējs” (veltīts zemkopības ministram Artūram Alberingam). Piemineklis atjaunots un otru reizi atklāts 1988.gada 18. novembrī.

Rūjienieši ir lepni un drosmīgi ļaudis, kas savus ceļus nekad nav locījuši svešas varas priekšā. Pirmās brīvvalsts laikā Rūjienas iedzīvotāju skaits sniedzās pāri 4000, šodien uz 3.01.2018. deklarēti vairs tikai 2979. Izskolotie Rūjienas jaunieši pārsvarā Rūjienā neatgriežas. Pēc iestāšanās ES liels skaits rūjieniešu devušies Pasaulē darba meklējumos un šī tendence nav Rūjienas spēkos apturēt. To veicina aplamā valsts politika.



Līga Siliņa  Izstāžu zāles vadītāja

16:27