Rūjienas baznīcai 750 (Ko dāvināsim jubilārei?)

08.12.2015

 

Šogad (2013. L.S) Rūjienas baznīca svin 750- to dzimšanas dienu. Skatoties atpakaļ uz vairāku simtu gadu seno vēsturi, biežāk nākas sastapties ar pieņēmumiem, nekā ar dokumentāli pierādāmu patiesību. Pie tam šie pieņēmumi un dažādu vēstures pētnieku secinājumi mēdz būt ļoti pretrunīgi. Par to pārliecinājies arī mākslas vēsturnieks, Dr.art. Jānis Kalnačs pētot un aprakstot Rūjienas baznīcas vēsturi 2010.gadā izdotajā grāmatā „Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā.”

1868.gada 8.maija Latviešu Avīzē Rūjienas mācītājs Rihards Bergmanis (trešais no Rūjienas četru paaudžu mācītājiem Bergmaņiem) raksta: „Burhard fon Hornhūzen Vidzemes bruņu-lielskungu valdnieks Rūjenes vecu pili, no kā vēl drupi atrodami, 1263 ir uzbūvējis. Veciem, stipriem bruņu-lielskungiem bija tas ieradums, kur sevīm pili uztaisīja, tur arī Dievam dzīvokli, proti, baznīcu uztaisīt. Tāpēc var gan domāt, ka Rūjenes baznīca tanī pat gadā gruntēta, kur Rūjenes vecā pils dibināta. Veca viņa ir, to mūri paši apliecina un jumts, kas divkārtīgs tā, ka no pirmā otrs izaug. Tā tagad maz vairs būvē. Šī mode ir veca. Baznīca iesākumā ir bijusi velvēta. Tās velves ir sakritušas. Bet tanī vietā baznīca ir būvēta augstāka un tika augsta, ka iekš visas Vidzemes tikai Rīgas Pētera un Domes baznīcas būs augstākas par Rūjenes baznīcu.”

Ja var ticēt R.Bergmaņa apgalvojumam, ka vienpadsmit Luter mācītāji Rūjienas baznīcā pirms viņa kalpojuši, tad šodienas draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs skaitāms pēc kārtas divdesmit devītais. Ja mācītāju kopskaitu pēc arhīva dokumentiem vēl būtu iespējams pārbaudīt, tad par baznīcas sākotnējo izskatu nav iespējams gūt nekādu pamatotu apstiprinājumu. Vairākkārt postīta un atkal atjaunota- tāds ir bijis Rūjienas baznīcas liktenis.

No baznīcas pēdējā postījuma mūs šķir 40 gadi. Vēl dzīvi liecinieki, pieejami dokumenti, tāpēc par šo laiku gribas pastāstīt sīkāk.

1974.gada 10.aprīlis. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ aizdegās baznīcas tuvumā esošais šķūnītis. Vējš nesa dzirksteles baznīcas virzienā. Līdz kāda no dzirkstelēm paspēja negaidīti un iznīcinoši „ieperināties” baznīcas jumtā. Ugunsdzēsēju aprīkojums toreiz bija gauži vājš- ne garas trepes, ne pietiekošs spiediens šļūtenēs. Dega koka zvanu tornis un iegāžoties baznīcā iznīcināja it visu, kas degošs-ērģeles, altāru, kanceli, balkonus, solus u.t.t. Sakarsušais zvans krītot sašķīda gabalos. Torņa gailis brīnumainā kārtā „izglābās” un 1974.gada12.aprīļa izglābto priekšmetu akta aprakstā minēts, ka tas nedaudz apdedzis un mazliet deformēts. Mazsalacas ugunsdzēsējiem izdevās toreiz nosargāt sakristeju. No uguns izglāba 1836.gadā Tērbatā iegādāto baltvācu mākslinieka Fridriha Ludviga Maidela gleznoto altārgleznu „Golgāta”, divus kroņlukturus, altāra piederumus un plāksnes ar 1.pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušo rūjieniešu vārdiem, kā arī tēlnieka Egona Zvirbuļa skulptūra „Uz Tēvzemes altāra”. Ārzemju latviešu prese tolaik rakstīja :”Nav šaubu, ka baznīca aizdedzināta. Šī uguns, kas visu nakti plīvojusi, tālu jo tālu redzama, brēc pret debesīm, stāstīdama, ko ļauni cilvēki mūsu dzimtenei un baznīcai darījuši.” Draudzes priekšnieks Ernests Gredzens savukārt savā paskaidrojumā Baznīcas Konsistorijai Rīgā notikušo skaidroja šādi: ”Šķūnis dega ar augstām liesmām un vējš tās dzirksteles uznesa jumta augšējā daļā. Dzirksteles tika iepūstas dakstiņu starpā, kur bija sausais jumta skaidiņu klājums, kas iesāka kvēlot jumta čukurā pusmetru no torņa. Tornis no koka, krāsots trīs gadus atpakaļ ar nitro krāsu pieņēma uguni un strauji uzsāka degt.”

Tūlīt pēc ugunsgrēka iesākās draudzes mācītāja Paula Birzuļa vēstuļu sarakste desmit gadu garumā ar lūgumiem un paskaidrojumiem dažādām valsts institūcijām un iestādēm. Galvenais lūgums - atļaujiet atjaunot mūsu baznīcu. Baznīcas ēka tolaik bija Valmieras rajona izpildu komitejas īpašums un draudze bija tikai šo telpu izmantotāja. Ēkas apdrošināšanas maksājumus veica draudze, bet pēc ugunsgrēka apdrošināšanas atlīdzību 16 000 rbļ saņēma Valmieras rajona izpildkomiteja. Nebeidzamās ierēdņu atteikumu vēstules nespēja sagraut draudzes ticību. Neskatoties uz to, ka baznīcas iekšienē dažs labs koks jau bija izaudzis cilvēka augumā, vēstules turpināja ceļot. Arī uz Valmieras vēstures un mākslas muzeju, kur tobrīd par pieminekļu aizsardzības sektora vadītāju strādāja jaunais, enerģiskais Jānis Kalnačs (šodien jau ar doktora grādu). Toreiz viņam bija tikai 25 gadi. Puisis bija atsaucīgs un kopā ar draudzes locekli- būvtehniķi Kārli Dimitru, kurš jau visas tehniskās lietas iepriekš bija izpētījis un vienmēr bija klāt ar padomiem būvniecībā, ķērās pie darba. „Tad nu tik tālu ar Dieva palīgu- pēc tik daudzām neveiksmēm, kavēkļiem, maldināšanām un pat pievilšanām- Rūjienas draudzes sen lolotais sapnis par dievnama atjaunošanu sācis pamazām piepildīties,” tā 1984.gada 31.augustā rakstīja mācītājs Pauls Birzulis. Pirms darbu sākuma mūra ārsienas dzegas tukšumos ielika divas stikla pudeles ar rakstiem par dievnama vēsturi, Bernharda Mūrnieka fotogrāfijām, kurās redzama baznīca pirms un pēc degšanas un 1984.gada 5.jūnija laikrakstu „Liesma”. Jumta darbi pēc Rīgas Politehniskā institūta  konstruktoru biroja1976.gadā izstrādātā baznīcas rekonstrukcijas projekta turpinājās 3 gadus. Tos veica kolhoza „Straume” celtnieki Harija Čākura vadībā. Viņiem bija dota atļauja strādāt tikai brīvdienās, tāpēc darbi ieilga. 1984.gadā pabeidza jumtu baznīcas dienvidu jomam, 1985.gadā ziemeļu jomam, 1986.gadā vidus jomam, bet 1987.gadā zem jumta bija arī baznīcas altāra daļa. Visa jumta uzlikšana izmaksāja 32.211 rubļus.

1987.gada 24.decembrī notika pirmais dievkalpojums... vēl gan drupās, bet jau zem jumta. 1988.gada 10.janvārī iesvētīja atjaunoto altārtelpu, kuru ar pagaidu sienu atdalīja no pārējās baznīcas. Dievkalpojumi piecus gadus notika altārtelpā. 

1991.gadā draudze atguva īpašumā baznīcas ēku un ķērās pie lielās iekštelpas atjaunošanas. Darbus uzticēja SCO celtniekiem Ilmāra Lenša vadībā. Pa kvadrātmetram tika līdzinātas un apmestas 10 gadu garumā laika zoba drupinātās sienas. 17 metru augstumā no dēļiem pašu būvētās sastatnes toreiz nemaz nebija stabilas. Celtnieki riskēja. Tad, kad likās, nekas vairs nevar tos apdraudēt, no apakšējā balkona virs ieejas 1992.gada 17.februārī nokrita un gāja bojā celtnieks Juozas Budreckis. Darbi turpinājās. Paralēli apmešanas darbiem koka darbus logu, balkonu un solu izgatavošanai veica Andrejs Griško.

Pateicoties Stokholmā dzīvojošā komponista un ērģelnieka Andra Vītoliņa rūpēm, Rūjienas baznīca tika pie ērģelēm, kuras Latvijai ziedoja Leruma draudze Zviedrijā. Ērģeles darinātas 20.gs 20.gados. Par saņemto ērģeļu restaurēšanu un uzstādīšanu gādāja Tālivaldis Deksnis, Juris Jērums un Viesturs Ilsums. 1993.gada 16.jūlijā izcilais Latvijas ērģelnieks Tālivaldis Deksnis tās pirmo reizi arī ieskandināja. 1993.gada 24.augustā baznīca tika iesvētīta. Vēl gan bez interjera priekšmetiem- altāra un kanceles... un arī bez torņa.

1996.gadā arhitekts Jānis Lucis izstrādāja baznīcas torņa projektu (Rūjienas muzejam dāvinātais torņa makets vēl arvien atrodas baznīcā), diemžēl projektu realizēt neizdevās, jo draudze nobankrotējušajā „ Bankā Baltija” pazaudēja visu atlikušo ziedojumu naudu.

Uz ilgāku laiku, līdzekļu trūkuma dēļ,  turpmākos baznīcas atjaunošanas darbus nācās pārtraukt.

2002.gadā izremontēja ugunsgrēkā izglābto sakristeju, lai tad, kad laukā ir barga ziema, dievkalpojumi varētu notiek ar Jotul krāsniņu apsildāmā telpā. Pati baznīca nekad nav bijusi apkurināma un auksta ir arī šodien.

 2003. gada 8. jūnijā, tieši Vasarsvētkos, atklāja Rīgas amatniecības skolas piecu diplomandu - Aigara Ozoliņa, Vadima Ņevjadomska, Elvija Rautenberga, Andra Šilinska un Jāna Ūrmaņa (skolotajā Arvīda Verzas vadībā) veidoto kanceli un altāru .

Jaunieši strādāja balstoties uz vecajām fotogrāfijām, izglābtajiem fragmentiem un Smiltenes baznīcā esošajiem interjera priekšmetiem, kas bija ļoti līdzīgi Rūjienai.

2004.gadā Latvijas valsts piešķīra sakrālajam tūrismam- t.i. Latvijas baznīcām 2 miljonus latu. Rūjienas draudze arī iesniedza pamatotu līdzekļu pieprasījumu baznīcas jumta un torņa izbūvei. Projektu nosauca- „Rūjienas baznīca- ugunīs ārdētā”. Diemžēl valsts atbalstu nesaņēma.

No 2011.gada decembra Rūjienas baznīcā vieta tika atvēlēta arī otrajā pasaules karā kritušo rūjieniešu piemiņai.

Atskatoties uz baznīcas atjaunošanas gaitu pēc 1974.gada ugunsnelaimes, nevar nepamanīt, ka visi nozīmīgākie darbi tiek paveikti ik pēc 10 gadiem. No altāra un kanceles iesvētes (2003.g) atkal pagājuši 10 gadi. Varbūt ir pienācis laiks visiem rūjieniešiem saņemties pēdējam darbiņam- torņa būvei? Tā būtu patiesi izcila dāvana baznīcas 750 gadu jubilejā.

 

 

 2013.gada augustā

 

Līga Siliņa 

Izstāžu zāles vadītāja