Tēlniekam Jānim Zariņam 100

13.05.2013

Rūjiena- Zaļā mākslas pilsēta. Tā mēs sevi saucam. Un ne bez pamata. Mākslinieku, ar saknēm Rūjienā, ir ļoti daudz. Mūsu uzdevums par viņiem rūpēties, atcerēties un pieminēt. Pagājušais gads bija gleznotāja Jāņa Galzona (seniora) (1912.-1979.) gads.

Atzīmējām viņa 100 gadu jubileju. Nākošais būs gleznotāja Ādama Alkšņa (1864.-1897.) 150 gadu jubilejas gads, bet šogad mūsu uzmanības centrā ir tēlnieks Jānis Zariņš (1913.-2000.)

Tēlnieka Jāņa Zariņa 100 gadu jubileju Rūjienā  atzīmēsim svētdien, 12.maijā- dienā, kad tēlnieks piedzima. Jubilejas vīna glāzes pacelsim  plkst. 14.00, jo tieši tikos Aspāzijas ielas „Ciņu” mājās pasaulē nāca Pētera un Alīdas (dz.Smilškalnes) dēls, kuru vecāki nosauca par Jāni Alfrēdu.

Ar tēlnieku iepazinos gadu pēc Izstāžu zāles atvēršanas- 1993.gada maijā- Jāņa Zariņa 80 gadu dzimšanas dienā. Mūsu draudzība turpinājās līdz pat viņa aiziešanai mūžībā-2000.gada 18.janvārim. Pateicībā par draudzīgu attieksmi tēlnieks Rūjienas izstāžu zālei atstājis lielu dāvinājumu- 85 ģipšu figūras, 21 bronzas medaļas un sešas skulptūras granītā un bronzā, kurās dominē sievietes un mīlestības tēma. Divas no tām- Sāpes un mīlestība un Skūpsts jau atradušas vietu pilsētas ainavā, četras vēl gaida savu iznācienu.

Īsi pirms savas aiziešanas mūžībā tēlnieks Jānis Zariņš atsaucās manam lūgumam un uzrakstīja savu dzīves stāstu. Publicēju to saīsinātu-

„Kad es piedzimu, dzīvojām Rūjienā- vecāki toreiz  bija rokpeļņi. Vēlāk ģimene pārcēlās uz laukiem. Kalpi, pusgraudnieki, rentnieki. Dzīvojām ļoti trūcīgi. Saslima māte un vairs nespēja vadīt saimniecību. Tēvs strādāja uz lauka, bet mājas solis palika manā ziņā.

Pēc Rūjienas draudzes skolas beigšanas par tālāku skolas apmeklēšanu varēju tikai sapņot. Pusaudža gados patika daudz lasīt (arī naktīs), par ko bieži no vecāsmātes saņēmu bārienu.

1930.gadā nomira māte. Ģimenē ienāca pamāte Anna. Ļoti strādīga. Mūsu dzīves apstākļi sāka uzlaboties. Mēģinot atrast kādu peļņas darbu, izlasīju avīzē sludinājumu, ka varot labi nopelnīt griežot no koka fotogrāfiju rāmīšus. Nosūtīju uz norādīto adresi dažus latus un saņēmu zīmējumus un pamācības. Varbūt, ka varētu arī ko nopelnīt, ja vien būtu pircēju. Es ar fotogrāfiju rāmīšiem apdāvināju radus. Mans galvenais darba rīks bija nazis. Radās vēlēšanās izgriezt savus „mākslas darbus”- ainavas un portretus.

Lai padarītu tos izteiksmīgākus, piepalīdzēju ar akvareļu krāsām. Griezu arī skulpturālus veidojumus. Savu vienaudžu vidū biju autoritāte. It īpaši pēc tam, kad mans draugs- jaunais dzejnieks Edgars Rūjasdēls uzdāvināja Rūjienā dzīvojošai dzejniecei Martai Grimmai manis griezto viņas portretu. Griezums patika un viņa lūdza, lai dodot vienu savu darbu (ainavu) nosūtīšanai viņas draugam Čehoslovākijas prezidentam T.Masarikam.

Draugi ieteica man izgriezt  prezidenta A. Kvieša portretu un nosūtīt viņam. To arī izdarīju. Prezidents pateicās un atsūtīja man grāmatu par kokgriešanu un četrus griežamos nažus.

Jutu vajadzību mācīties, jo palikt par zemes kopēju bez savas zemes, tas man nākotnē neko labu nesolīja.

1934.gadā ar paša pelnītiem un tēva dotiem latiem kabatā ierados Rīgā. Mani interesēja koktēlniecība. Toreiz gan tās ziedu laiki bija pagājuši. Pat mēbeles ražoja bez kokgriezumiem. Satikos ar slaveniem kokgriezējiem. Tie tikai kratīja galvas un ieteica man nemācīties šo amatu. Uzzināju par L.Reguta koktēlniecības 3 gadīgiem kursiem. Arī tur bija iestājies panīkums. Tomēr kursu vadītājs L.Reguts  ar mieru pieņemt mani, ja es maksāšu 500Ls. Viņš deva manām spējām (pienācīgai grūtību pakāpei) piemērotus uzdevumus, lai es kursu varētu nobeigt ātrāk. Uzdevumus veicu spīdoši, tie grūtības neradīja, bet... maciņš tukšojās ļoti strauji.

Izgriezu Kārļa Ulmaņa portretu un griezos pie viņa ar lūgumu palīdzēt. Mans lūgums

tika izpildīts un trūkstošā mācību maksa nokārtota. 3 gadīgo kursu beidzu 11 mēnešu laikā.

Bija pienācis laiks dienēt obligātajā kara dienestā. Mani nosūtīja uz Daugavpili 11. Dobeles kājnieku pulkā. Pulka komandieris pulkvedis N.Dūze, zinādams, ka esmu griezis prezidenta K.Ulmaņa portretu, apjautājās, vai es nespētu to veidot priekš pulka sanāksmju zāles. Dūze mani tik ļoti lielīja un es apņēmos to izdarīt. Ar veikumu visi bija apmierināti un man nācās veidot vēl ģenerāli J.Balodi, ģenerāli Kr. Berķi ģen.  P. Radziņu.

Kad spēju ieņemt stāju un apguvis prasmi sveicināt, mani sūtīja uz Rīgu, kopā ar ģenerāļu J.Baloža un Kr.Berķa veidojumiem, lai varētu savus darbus koriģēt ģenerāļiem pozējot. Ģenerālis Balodis deva rīkojumu rūpēties par manu tālāko izglītošanu.

Tanī laikā obligāto karadienestu 11.Dobeles kājnieku pulkā, pēc Mākslas Akadēmijas beigšanas pildīja mākslinieks K.Sūniņš. Viņam uzdeva sagatavot mani, lai es varētu iestāties Mākslas Akadēmijā. Mani paturēja virsdienestā, lai es varētu nopelnīt naudu mācību maksai. 1936.gada rudenī izturēju spēcīgu konkursu un mani uzņēma Mākslas Akadēmijā.

Profesors K.Zāle, skatot manus Daugavpilī veidotos darbus, jau pirmajā kursā mani ieskaitīja savā tēlniecības meistardarbnīcā figurālās veidošanas klasē. Paralēli man bija jāveic obligātie mācību kursi.

Katru gadu MA audzēkņu darbu skatēs saņēmu godalgas. Ģenerālis N.Dūze sekoja maniem panākumiem un rūpējās par mani. Materiālu palīdzību nesaņēmu, bet tiku ieteikts piemērotiem darbiem, lai varētu nopelnīt.

1942.gadā beidzu Mākslas Akadēmiju ar diplomdarbu „Uz cīņu” (Lāčplēsis)

Izstādēs piedalījos no 1938.gada. Nekad neesmu aizmirsis, ka esmu mācījies profesionāls tēlnieks un ka ar šo amatu man maize jāpelna.

1942.gadā apprecējos ar ķīmijas studenti Birutu Rakstiņu. Kopā, roku rokā, ejam savu nolemto dzīves ceļu.

Esmu daudz strādājis monumentālajā tēlniecībā, stāj tēlniecībā, portretu veidošanā un medaļu mākslā.

Garajā mūžā esmu ieguvis daudz panākumus un atzinību, esmu daudz ceļojis, daudz redzējis. Bijis būdiņās un karaļu pilīs. Dzirdējis zemes dunu Kamčatkā un redzējis saules lēktus kalnu galotnēs. ”

 

Savas dzīves laikā Jānis Zariņš arī strādā kā tēlnieks, piedaloties visās nozīmīgākās izstādēs un konkursos, gūstot godalgas un atzinību.

Daudzus Jāņa Zariņa darbus ieguvusi PSRS Kultūras Ministrija, Latvijas PSR Kultūras ministrija un Mākslas fonds. Jāņa Zariņa darbs „Sievas portrets” izstādīts Maskavā , Tretjakova galerijā. 1961.gadā PSRS mākslas izstādē Londonā un Parīzē izstādīti darbi „Bagāta raža” un „Rīts”. 1968.g. Helsinkos, latviešu mākslas izstādē izstādīts darbs „Ave sol”.

Jānis Zariņš uzcēlis 13 lielus pieminekļus, no kuriem nozīmīgākie : piemineklis V. Ļeņinam Valmierā, Rūjienā, Gulbenē, Ventspilī, piemineklis 11 Valmieras komjauniešiem Valmierā, pilsoņu kara varonim J. Fabriciusam Ventspilī, 1905.gada cīnītājiem Rīgas rajona Stopiņos un Ventspilī,  I. Sudmalim Ventspilī un  9 Padomju Savienības varoņiem Ludzā. Izkalti vairāki kapa pieminekļi sabiedriskiem un kultūras darbiniekiem.

1961.gadā J.Zariņš nozīmēts par tēlniecības grupas vadītāju Salaspils koncentrācijas nometnes memoriālā ansambļa celtniecībā.

1975.gadā. Gulbenē arhitekta Jāņa Līcīša projektētajai strūklakai bronzas gulbju mammu un gulbīšus arī veidojis J. Zariņš . No 1975 līdz 1985.gadam paralēli tēlniecības darbam, tēlnieks strādājis pie medaļu izgatavošanas bronzā.  Izgatavotas turpat 100 medaļas .

Vēl tikai gribas piebilst, ka puisēns ar zivi Valmierā (parkā blakus ugunsdzēsējiem) arī ir tēlnieka Jāņa Zariņa darbs.

Līga Siliņa

Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja