Rūjienas izstāžu zālē Rudolfa Voldemāra Vītola gleznas

29.01.2016

 

Rudolfs Voldemārs Vītols dzimis 1904.gada 4.septembrī Vecates pagastā.

Savā jaunībā viņš piedzīvoja daudzas tā laika grūtības. Viņa tēvs Jānis I Pasaules kara laikā bija iesaukts armijā. Viņa māte Marija mira no tīfa 1916.gadā, epidēmijas laikā. Vītols vēlāk par šo savas dzīves periodu teica: “Šie apstākļi, kas man lika iepazīt dzīves nabadzību, tomēr mani garīgi norūdīja”.

1928.gadā jaunais Vītols tika uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā. Viņš studēja profesora Eliasa meistarklasē un beidza to 1933.gadā kā diplomēts mākslinieks. Viņa diplomdarbā galvenā kompozīcija bija “Pie strauta”. (Tā bija publicēta G.Eliasa grāmatā “Latvijas Mākslas akadēmijas 20 gadi”, Rīgā, Latvija). Pilnveidojot savu kompozīcijas prasmi, Vītols sāka saprast, ka “… populāri mākslas novirzieni nekad neapmierinās manu dvēseli… (un tāpēc) es centos sekot metodēm, kuras lietoja renesanses mākslinieki”. Drīz pēc mākslinieciskās izglītības pabeigšanas Vītolam tika uzticēta Latvijas, Igaunijas un Lietuvas prezidenta miniatūru portretu gleznošana uz porcelāna. Vēlāk šie porcelāna gleznojumi tika izstādīti 1937.gadā pasaules izstādē Parīzē. Vītolam vienmēr ir bijusi dedzīga vēlēšanās studēt veco meistaru darbus Luvrā.

1937.gadā viņa sapnis piepildījās. Viņš devās uz Parīzi, kur studēja vecos meistarus un skatīja viņu oriģināldarbus. Viņu ļoti iespaidojuši Leonard oda Vinči, Ticiāna, Koredži, Rembranta, Goijas, Rubensa, Tintoreto un citu gleznotāju klasiskie darbi. Veco meistaru iedvesmots, Vītols pilnīgi nodevās sava paša gleznošanas stila izveidei. Vispirms viņš koncentrējās sava talanta attīstības klasiskajos virzienos “negribot pieņemt nevienu no vairākiem modernās mākslas “ismiem”, bet jo vairāk es radīju gleznas un uzmetumus, jo vairāk atklāju, ka tomēr daudziem moderniem “ismiem” ir sava taisnība. Pat vairāk…, ka ir neskaitāmi “ismi”, kuri jāatklāj un jāattīsta nākotnē”. Parīzē viņš sastapa Olgu Vītums Jeremics, tautieti, kura kā stipendiāte mācījās arfas spēli. Sākoties II Pasaules karam, viņš atgriezās Rīgā. Viņi ar Olgu tur apprecējās 1940.gada 2.jūnijā. Viņi dzīvoja Rīgā līdz 1944.gadam, pārciešot visus grūtos kara gadus. No 1944. līdz 1949. gadam Vītols ar sievu dzīvoja dažādās “pārvietoto personu” nometnēs (Eihštatē, Regensburgā u.t.t) Vācijā. Viņš mācīja zīmēšanu un gleznoja darba biedru portretus. Eihštatē viņu lūdza uzgleznot amerikāņu militārā komandanta portretu. Vēlāk Vītols kļuva par Starptautiskās bēgļu organizācijas žurnālistu, jo prata 6 valodas. 1949.gadā kāds amerikāņu armijas virsnieks no Ziemeļkarolīnas, kurš bija apmeklējis pārvietoto personu nometnes, bija ieteicis kādam Ziemeļkarolīnas mācītājam Šelbijas pilsētā palīdzēt bēgļiem no9 Latvijas ieceļot Amerikā. Minētajam mācītājam bija ļoti vajadzīgs mākslinieks un arfiste. Minētais mācītājs J.D.Šepards kontaktējās ar Vītoliem un panāca ieceļošanas atļauju. Tā līdz 1952.gadam Vītoli dzīvoja Šelbijas pilsētā, Ziemeļkarolīnas pavalstī. Rudolfs atvēra savu studiju un kļuva labi pazīstams gan kā portretists, gan arī kā skolotājs. 1952.gadā ar tautiešu palīdzību Vītoli pārcēlās uz Ohaio, Klīvlendā. Rudolfs kļuva par kādas amerikāņu kompānijas mākslinieciskā štata darbinieku un strādāja tur par mākslinieku- speciālistu līdz aiziešanai pensijā 1973.gadā.

No 1973.gada līdz savai nāves dienai- 1980.gada 25.oktobrim viņš turpināja eksperimentēt savos mākslas darbos ar dažādām tehnikām un materiāliem. Viņš deva priekšroku gludām virsmām un gleznoja galvenokārt akrila un ūdenskrāsu tehnikā. Viņš demonstrēja savu māksliniecisko tehniku miniatūrās filmu sērijās. “Nebeidzamie kontrasti”, “Pasaka” un “Gaismas spēle”. Šajā periodā viņa darbi bija izstādīti gan grupu, gan personālizstādēs. Vītolam bija daudz nākotnes plānu,- izstādes, darbs animācijas filmās, reprodukciju albuma un grāmata ar nosaukumu “Kā gleznot?” Diemžēl, nāve atnāca par ātru. Savas dzīves pēdējās dienās Vītols runāja ar savu sievu par mākslu. “Es esmu sasniedzi augstāko punktu,” viņš teica, “… nekas priekš manis nav par grūtu. Es varu visu gleznot pavisam viegli.” Savos darbos un dzīvē Rudolfs V.Vītols atgādina renesanses mākslinieku. Viņš izgudroja, gleznoja, ilustrēja, veidoja skulptūras un studēja mākslu, nemitīgi meklējot atbildes tās nebeidzamajām mīklām. Māksla bija viņa dzīves vadītāja un būtība. Tas, kopā ar viņa reliģisko stingrību un godbijību pret visu Dieva radību, darīja viņu par tādu vienreizēju mākslinieku, kāds viņš bija.

 

Vītols bija reālists, kurš centās gleznot dzīvi, simboliskas fantāzijas un ideālus. Viņš redzēja cilvēka ķermeni kā Dieva visaugstāko radījumu. Viņš gleznoja to viegli, ar mīļu rūpību un bijību un pazina to tik labi, ka varēja attēlot visas nianses pat nepilnas collas lielām figūrām. Dzimtā Latvija arvien bija viņa sirdī. Daudzas viņa gleznas, kas tēlo tās zemi, ļaudis, tradīcijas un parašas, ir radušās tikai no atmiņām par dzimteni. Rudolfa V.Vītola gleznas atrodas Latvijas, Francijas, Vācijas, Šveices, Zviedrijas, Anglijas, Austrālijas, Argentīnas, Kanādas un ASV mākslas darbu kolekcijās.