Māris Slokenbergs

Par mani:

Māris Slokenbergs dzimis 1935.gada 29.martā

 

Otrajās Lieldienās Rūjienā viesojās mācītāja Roberta Slokenberga dēls Māris Slokenbergs un atskatījās uz nodzīvotiem 75 gadiem. Neskatoties uz to, ka piedzimis viņš ir Rīgā, rūjienieša B.Nolles privātklīnikā, par savu dzīves sākumu viņš uzskata Rūjienu, konkrēti Upes ielas veco mācītājmuižas ēku. „Atmodas sākumā man pat bija vēlēšanās šo ēku nopirkt. Neizdevās, jo tā piederēja baznīcai,” bērnības atmiņās vēl arvien dzīvo Māris.

 

„Mans vecvectēvs Jānis Slokenbergs (1835- 1902) no Sesavas pagasta Slokām apprecēja Sesavas pagasta Knīsu māju saimnieka meitu Ilzi un aizgāja iegātņos uz Sesavas pagasta Knīsiem. Vecvecāki no tēva puses Jānis Slokenbergs( 1859-1935) un Katrīna dzimusi Krūmiņa (1860-1937). Vecvecāki no mātes puses Juris Meijers (1879-1937) ar saknēm Ipiķu pagasta Laņģos un Elfrīda dz.Eicēns (1889-1975). Mans tēvs Roberts Jēkabs Slokenbergs (1898-1957) bija jaunākais dēls ģimenē. Viņš beidza teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē un palika par mācītāju Džūkstes draudzē, vēlāk Rūjienā (1929-1942). Mana mamma Inese bija Rīgas namsaimnieka, Jura un Frīdas Meijeru meita. Sāka studēt tautsaimniecību Latvijas Universitātē, bet 1934.gada 30.maijā apprecējās ar manu tēvu. Es esmu dzimis 1935.gada 29.martā Rīgā, bet mani pirmie soļi lielajā dzīvē sākās Ziemeļdraudzes mācītājmuižā, Upes ielā Rūjienā. Atceros, ka stūra istaba, sētas pusē bija mana un vēlāk arī brāļa Jura istaba. Tur varēja mierīgi sēdēt uz podiņa. Kad paaugos, sāku apmeklēt Rūjienas Draudzes skolu, kur direktors bija mans tēvs. 1942.gadā vācieši tēvu no mācītāja amata padzina, un mēs pārcēlāmies uz tēva dzimtas mājām- Knīsiem. Mammai vajadzēja strādāt kūtī, bet mums ar brāli ganīt lopus. Pa ziemu gājām Sesavas pagasta skolā.1944.gada oktobrī no Mazirbes laivā pārbēgām uz Zviedriju. Tēvs bija mācītājs Dienvidzviedrijā. Valsts Lundā mums iedeva dzīvokli. Aktīvi piedalījāmies latviešu sabiedriskajā dzīvē. 1946.gadā pārcēlāmies uz Angliju.

„Sūtnis Lielbritānijā, rūjienietis Kārlis Zariņš aicināja manu tēvu uz turieni par mācītāju. Viņš dibināja Londonas latviešu draudzi. No sākuma dzīvojām Golder Green, vēlāk pārcēlāmies uz Draudzes māju Londonas centrā. Vecāki man uzdāvināja pirmo velosipēdu, lietotu gan par 4 GBP, bet tas manā dzīvē bija ievērojams notikums. Mana galvenā latviskā nodarbošanās toreiz bija latviešu skautu pulciņš. Mācījos Hendonas ģimnāzijā, labprāt sportoju. 1953.gadā kļuvu par skolas meistaru 800 un 1500 m skriešanā. Spēlēju basketbolu un nodarbojos arī ar airēšanu astotniekā. Vienu otru sacīksti arī vinnējām.

1954.gadā mani iesvētīja un bija kārtīga ballīte latviešu draudzes namā- Raufantas muižā. Jēzus koledžā 1957.gadā beidzu Oksfordas universitātes teoloģijas fakultāti. Tēvs nomira 1957.gada rudenī.

 

Es 1958.gada sākumā aizbraucu uz diviem gadiem uz Zviedriju, turpināt studijas. Mamma un brālis Juris emigrēja uz ASV 1959.gadā. Doma bija, kad es pabeigšu Upsalas universitāti, tad braukšu pie viņiem. No domātiem diviem gadiem nodzīvoju Zviedrijā 42 gadus līdz 2000. gadam, kaut gan no 1994.gada līdz 2000.gadam uzturējos abās valstīs-gan Zviedrijā gan Latvijā.

Dzīve Upsalā bija bagāta ar ballītēm, sportu, ELJA un

zolīti. Pa starpām arī mācījos Upsalas universitātē un beidzu ar kandidāta grādu. Par mācītāju gan nekļuvu. 1963.gada 21.septembrī apprecējos ar Rūtu Rasiņu. Rūta Upsalas universitātē studēja psiholoģiju. 1964.gada 23.aprīlī piedzima mūsu vecākā meita Maira Inese. Es

noliku zviedru valodas eksāmenus un sāku strādāt par ticības mācības un angļu valodas skolotāju. Vispirms

Stokholmā, bet no 1966.gada Halstavīkā. Mana jaunākā meita Daina Teresa piedzima 1967.gada 20.janvārī. Halstavīkā mūsu ģimenei iedeva māju. 1970.gadā sāku darboties skolas administrācijā, kaut gan par rektoru kļuvu tikai 1980.gadā. Bieži braucām pie Rūtas vecā-kiem uz Zviedrijas rietumu daļu. 1972.gadā iegādājāmies lauku māju Tulkā, netālu no Halstavīkas. Tur meitas auga griezdamās. Mums bija daudz kaķu un zirgu. 70-tie gadi pagāja ātri. 80-tie gadi man sākās ar rektora darbiem skolā.  Maira un Daina beidza ģimnāziju, un ieguva „baltās” cepures, kas dod iespēju studēt augstskolās. Maira izvēlējās inženierzinātnes Stokholmas Tehniskajā augstskolā, bet Daina Ekonomiku Gēteborgas Ekonomikas augstskolā. Savā 50.gadu jubilejā meitas man uzdāvināja jaunu divriteni. 90-tie gadi. Latvija brīva! Steidzos izkārt karogu uz savas mājas jumta. Jau 1989.gadā devos uz Rūjienu, kur pilsētas galva izvizināja mani karietē pa pilsētas ieliņām.”

Kādas spilgtākās atmiņas palikušas prātā pirmo reizi pēc tik daudz gadiem atgriežoties Rūjienā?

„Skolas direktora Girta Bišofa kundze Maiga mani pacienāja ar tomātiem, kuriem bija īsta tomātu garša. Tādus to-mātus biju ēdis tikai bērnībā Latvijā. Vēl atceros, kā mēs ar Rūjienas pilsētas galvu Almu Zālīti no skolas karietē braucām uz pilsētas centru. Viņa man saka, ka būs jāpiestāj pie Ļeņina pieminekļa. Es nepiekritu un mēs nepiestājām. Pēc tam tikai uzzināju, ka Almai Zālītei par šo nepakļaušanos bijušas lielas nepatikšanas.”

Māris Slokenbergs vienmēr uzskatījis, ka jauniešu izglītošana ir Latvijas nākotnes ķīla, tāpēc daudzi viņa projekti ir bijuši un ir saistīti ar izglītību. Vairākus gadus, pateicoties viņam, darbojās Rūjienas un Norteljes (zviedrijā)skolu apmaiņas programma, 1996.gadā ar Māra gādību un Zviedrijas atbalstu Rīgā tika dibināta Zviedrijas -Latvijas   Ekonomikas augstskola, kurā līdz 2002.gadam viņš bija arī  prorektors. Paša dibinātajā Rīgas Ekonomikas augst-skolas korī gan Māris dzied vēl arvien. Jaunu iespēju talantīgu, bet trūcīgu jauniešu skološanai pavēra Viļa Vītola dibinātais Vītolu Fonds, kurā aktīvi šobrīd darbojas   Māris Slokenbergs. Fonda ietvaros viņš nodibinājis arī sava tēva- Roberta Slokenberga piemiņas stipendiju.

 

1996.gadā Latvijas Universitāte Mārim Slokenbergam piešķīra Goda Biedra  statusu. Māris 2002.gadā saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu- Trīs Zvaigžņu ordeni, bet 2003.gadā rūjienieši Mārim Slokenbergam piešķīra Rūjienas Goda pilsoņa nosaukumu. Visus Māra labos darbus un apbalvojumus nav iespējams uzskaitīt. Gribētos gan pieminēt vēl kādu jauku žestu, no Māra puses, laikā, kad viņš gatavojās savām otrām laulībām ar Latvijā satikto un iemīlēto Inesi. Visi aicinātie kāzu viesi saņēma interesantu kāzu ielūgumu.

 

2003.gada 29.jūnijā Māris Slokenbergs Rīgā apprecējās ar Inesi Ozolu (dz.Krastiņa), bet Rūjienas Sv.Bērtuļa evaņģēliski luteriskās baznīcas kontā kāzu viesi ieskaitīja todien 2000 Ls. Altārs un kancele šobrīd ir atjaunoti. Paldies Inesei un Mārim!

Māra Slokenberga dzīvē nozīmīga vieta ir viņa mūža organizācijām. No 1957.gada 1. semestra viņš pieder pie studentu korporācijas Lettonia. Tā vieno dažādu akadēmisko kursu studentus un vecāka gadagājuma studijas beigušos - filistrus, sekojot nacionāliem un patrio-tiskiem ideāliem, un veido kopējos principos sakņotu savstarpēju draudzību. Barjeru neeksistēšana starp dažādu vecumu, profesiju un sabiedriskā stāvokļa cilvēkiem vienotu mērķu un ideālu gaisotnē ir ļoti būtiska un unikāla korporācijas iezīme Lettonia ir uzskatāma par vecā-ko latviešu studentu korporāciju. Lettonias vēsture ir daļa no Latvijas vēstures. Tā sākās latviešu tautas atmodas laikmetā, kad latviešu studentiem radās iespēja studēt.

 

No 1996.gada Māris Slokenbergs ir Rotari kluba biedrs. No 2006.-2007.gadam viņš ir Rotari 2410.apgabala gubernators. Šī gada martā (no 19.-23.), pēc Māra Slokenberga( Rīgas Hanzas Rotari klubs) ielūguma Latviju apmeklēja Rotary International prezidents Džons Kenijs ar kundzi Džūnu

Rotari kā globāla labdarības organizācija dibināta 1905.gada 23.februārī Čikāgā, pašreiz tā visā pasaulē 33 000 klubos apvieno vairāk nekā 1,2 miljonus biedru. Viens no redzamākajiem Rotari sasniegumiem ir bērnu poliomielīta izskaušana visos kontinentos. Rotari klubos uzņem nesavtīgus, sabiedrības interesēm kalpojošus, sekmīgus dažādu uzņēmumu un profesiju vadošos pārstāvjus, kuri veicina augstus ētikas standartus visās profesijās. Rotariešu moto ir "Pašaizliedzīgi kalpot".

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā nodibināti divi Rotari klubi - 1932.gadā Rīgas Rotari klubs, bet 1939.gadā - Liepājas Rotari klubs. PSRS okupācijas rezultātā abi Latvijas Rotari klubi tika likvidēti, lielākā daļa rotarieši tika izsūtīti. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jau 1992.gadā tika atjaunots Rīgas Rotar klubs, savukārt Liepājas Rotari klubu atjaunoja 1996.gadā, vienlaicīgi ar Rīgas Hanzas Rotari kluba dibināšanu. Pašreiz visā Latvijas teritorijā darbojas 20 Rotari klubi, kuri ietilpst kopīgā Rotari apgabalā Nr.2410. Tajā ietilpst Zviedrijas dienvidu daļa ar 53 Rotari klubiem.

Trešā Māra nozīmīgā organizācija Brīvmūrniecība, kuru par savējo viņš sauc no 1978.gada. Vispirms viņš iesaistījās masonu ložā Zviedrijā, tagad viņš oficiālās saites ar zviedru organizāciju sarāvis un ir brīvmūrnieks Latvijā. Ar brīvmūrniekiem visur pasaulē ir saistītas dažādas leģendas, mīti par viņu ietekmi politikā, bizne-sā. Arī Latvijā ir masonu loža un ne reizi vien izskanējis, ka arī Latvijas ietekmīgie politiķi ir tās biedri. Kā ir patiesībā? Jautāju Mārim Slokenbergam?

„Īstās latviešu brīvmūrniecības saknes meklējamas pirmās brīvvalsts laikā, kad tika nodibinātas ložas „Jāņuguns” (Rīgā) un „Enkurs” (Liepājā). „30. gados ir publicēti vairāki naidīgi raksti par brīvmūrniecību, Rotari klubu un žīdiem, kuros apgalvots, ka visas šīs organizācijas gatavojas pārņemt varu valstī. Citu kustību pārstāvji brīvmūrniekiem piedēvēja saistību ar ebrejiem. Īpaši aktīva brīvmūrnieku nomelnošanas kampaņa bija autoritatīvā režīma laikā Latvijā un Vācijā, kā arī komunistu valdīšanas periodā, kad brīvmūrniecība reāli neeksistēja. Brīvmūrniecības principi, pēc kuriem darbojas arī mūsdienu ložas, pamatā veidojušies Anglijā, pilsoņu kara laikā, kad cilvēki škietami visi dalījās divās grupās atkarībā no atbalsta vienai vai otrai partijai. Slepenas tikšanās kļuva par vietu, kur brīvi diskutēt par aktuāliem jautājumiem, nesaistīti ar politisko, reliģisko vai kādu citu specifisku pārliecību. Ložu izcelsmi paši masoni saista ar Viduslaikiem, kad pa visu Eiropu klīda viduslaiku brīvmūrnieki, kas cēla milzīgās katedrāles. Mūsdienās gan reālu tempļu celšana nav aktuāla. Mums jāceļ templis pašiem sevī, savā sirdī, lai pasauli padarītu labāku.” v

Līga Siliņa

2010.gada aprīlī

 

 

 

Māris Slokenbergs atklāti par brīvmūrniekiem

 

Māris Slokenbergs, bijušais Rīgas Ekonomikas augstskolas prorektors un brīvmūrnieks Nedēļas lasītājiem paver noslēpumainības plīvuru, kas vienmēr sedzis brīvmūrniecību — skaidro tās biedru psiholoģiju un dažādu atpazīšanas signālu nozīmi.

Kā jūs raksturotu brīvmūrnieku atklātības līmeni?

Zviedrijā, kur es dzīvoju, mūsu organizācija kopš 1978. gada izdod grāmatu — tā saukto matrikulu, kuru uzšķirot, ikviens var uzzināt visu brīvmūrnieku organizācijā esošo cilvēku vārdus. Ir daudz organizāciju, kurās pats nevar iestāties — tajās biedrus tikai uzņem. Piemēram, Rotari, Odd Fellow, Lauvu klubs un citas. Daudzas no tām izgudro interesantus rituālus. Vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties.

Brīvmūrniecība tomēr ir pamatorganizācija, un tās mērķis — ir mūrēt. Taču nevis katedrāles, tempļus un mājas, bet gan uzbūvēt sevi, padarīt sevi par labāku cilvēku, lai atbilstu taisnam leņķim — vienam no mūsu simboliem. Mums jābūt taisniem pašiem pret sevi, pret sabiedrību. Mēs daudz cīnāmies pret korupciju, negodīgumu. Tas nozīmē, ka mēs mēģinām uzņemt organizācijā tādus cilvēkus, kurus uzskatām par godīgiem. Austrumeiropā pastāv uzskats par žīdu un masonu sazvērestību — Hitlera laikā fašisti par šo tēmu pat izdeva grāmatu. Arī tautā iesakņojies uzskats — varbūt tā ir atbalss no komunistu laikiem —, ka no slēgtajām organizācijām ir jābaidās.

Man šķiet, ka Latvijā cilvēks, kurš strādā valdības aparātā, ierēdniecībā, uzņēmumā vai kādā citā struktūrā, kur viņš nav pats galvenais, varētu izbīties, ja viņa vārds tiktu publicēts pie mums izdotā brīvmūrniecības biedru sarakstā. Tas varētu radīt pret viņu vērstu spiedienu.

Valda uzskats, ka atklātība radītu nepatikšanas. Taču vai tas tā būtu — to grūti pateikt. Man ir gadījies Rīgā pateikt: "Šodien es nevaru nākt uz kora mēģinājumu, jo man jāiet pie brīvmūrniekiem." Tad diriģents saka: "Pie masoniem?!" Pēc tam es viņam pastāstu, kas īsti ir brīvmūrnieki. Esmu nolasījis lekciju par brīvmūrniecību Mākslinieku namā Rīgā — tur sanāca diezgan dažāda publika. Arī ar Latvijas Universitātes cilvēkiem — piemēram, ar filozofi Maiju Kūli — esmu ļoti brīvi runājis par šiem jautājumiem. Viņa uzskata, ka pirms 300 gadiem brīvmūrniekiem un varbūt arī daudzām citām organizācijām bija zināšanas, kuru citiem nebija, un zināšanas nozīmēja varu. Tālab varēja izskatīties, ka ar slepenības palīdzību brīvmūrnieki it kā mēģina paturēt varu.

Lai gan daudzi — arī paši brīvmūrnieki — ticēja, ka kaut kur ir noslēpumā turētas zinības un grāmatas, šādu dokumentu vispār nav. Ko agrāk uzskatīja par slepenajām zināšanām? Tās bija atbildes uz jautājumiem, kā dzīvot mūžīgi, kā no akmeņiem un dzelzs iegūt zeltu. Brīvmūrnieku rīcībā nekādu īpašu zināšanu nav bijis — viņiem ir tikai bijis mērķis kļūt par labākiem cilvēkiem.

Ar ko saistāma brīvmūrniecības aizsākšanās?

Brīvmūrnieku kustības aizsākšanās datēta ar 1717. gadu. 17. gadsimta 90. gados Anglijā uz dzīvību un nāvi norisinājās cīņa starp republikāņiem un rojālistiem. Vienlaikus tāda pati cīņa bija izvērtusies starp katoļiem un protestantiem. Tad cilvēki sanāca kopā, lai šīs lietas pārrunātu. Katolis un protestants uzdrošinājās satikties neformālā vidē: "Parunāsimies. Varbūt mūs vismaz vieno kopējs politisks virziens?" Brīvmūrnieku rindās varēja parunāties par lietām, ko atklātībā nekad nedrīkstēja iznest. Šis varētu būt viens no brīvmūrniecības sākotnējiem pamatakmeņiem.

Tagad, sanākot kopā, mēs politikas un reliģijas jautājumus faktiski nediskutējam. Mēs tos mēģinām paturēt ārpus mūsu sanāksmēm — lai nestrīdētos. Mūsu ložas sanāksme, ja tā varētu teikt, nedaudz atgādina baznīcu, kur cilvēki sanāk kopā uz rituālu. Brīvmūrnieki bauda citu brāļu gudrus vārdus, rituāla vārdus, un pārdomā savu dzīvi.

Mēs visi tā kā tā mirsim, bet, kamēr esam uz šīs zemes, varbūt mums nav jātiecas vienīgi pēc naudas un visu laiku kaut kur jāskrien. Varbūt mēs varam mazliet apstāties un padomāt nevis par to, kādi ir mani brāļi, bet gan: "Kāds esmu es pats?" Tie ir tie būvakmeņi, ar kuriem mēs strādājam ložas sanāksmēs.

Kāpēc brīvmūrniecību joprojām klāj slepenības plīvurs, kur īsti slēpjas jēga glabāt noslēpumus?

Cilvēkam, lai viņu varētu uzņemt brīvmūrniecībā, jābūt godīgam — vismaz tādam, par kura negodīgumu atklāti nav runāts. Cilvēks ložā tiek uzņemts ar īpašu ceremoniju. Šis rituāls brīvmūrniekam rada lielu pārdzīvojumu. Ja visiem iepriekš tiktu atklāts, ka, uzņemot ložā, notiks tas un tas, cilvēkam tiktu liegts pārdzīvojuma moments. Taču šis pārdzīvojums nav paredzēts, lai brīvmūrnieku sabaidītu vai uztrauktu, pats galvenais — tā ir iespēja padomāt par savu dzīvi. Uzņemšanas rituāls ar ļoti nelieliem grozījumiem ir ļoti sens — tam ir 288 gadu. Uzņemšanas brīdī, kad stāvi ložā, pašam jāpārdomā: "Kāds es esmu bijis? Kāpēc te atrodos? Kāpēc gribu iestāties šajā organizācijā? Ko es šai organizācijai varu dot?"

Taču nav nekādas slepenības attiecībā uz to, ka brīvmūrniecība eksistē, un — kuri cilvēki — vismaz Zviedrijā — ir tās rindās. Nav noslēpums, ka viņi maksā biedru naudu, un nav noslēpums, kur viņi sanāk kopā.

Eiropa, kas ir brīvmūrniecības šūpulis, atšķirībā no citiem kontinentiem nevar lepoties ar tieši tai raksturīgām stiprām ezoterikas vai misticisma mācībām. Piemēram, antropozofija, kuras aizsācējs ir Rūdolfs Šteiners, vērtējama drīzāk kā vēlīns izņēmums, un par to Latvijā diez vai kāds dzirdējis tik bieži kā par Indijas vai Tibetas mācībām. Tālab cilvēki, kam interesē, piemēram, ļoti gara mūža un alķīmijas noslēpumi, bieži lūkojas tieši Austrumu virzienā. Vai Eiropā brīvmūrniecība nesaista arī ar mistikas un ezoterikas klātbūtni?

Jā, tas var saistīt. Jo īpaši cilvēkus, kam ir bijusi vajadzība pēc mistiska pārdzīvojuma un kas baznīcā — tas ļoti attiecināms uz Austrumeiropu — nav varējuši izdzīvot šo mistikas momentu. Kas attiecas uz Rūdolfu Šteineru, nedomāju, ka arī ap viņu būtu koncentrēts pietiekami daudz mistikas. Zentas Mauriņas vīrs Konstantīns Raudive nodarbojās ar mirušo balsu ierakstīšanu un mēģināja pārliecināt arī mani, ka tās iespējams dzirdēt. Kad aizgāju pie Konstantīna ciemos, viņš noregulēja savu aparātu, tomēr nekas nenotika. Pēc tam viņš demonstrēja ierakstus — tajos bija dzirdams kaut kas līdzīgs vējam. Viņš teica: "Klausies, te tūlīt nāks Kārlis Ulmanis un kaut ko teiks. Dzirdi — šis ir Ulmanis!" Kaut kas nošņākuļoja. Iespējai dzirdēt šīs balsis pats Raudive ticēja arvien vairāk. Viņš sarakstīja grāmatu, jo uzskatīja, ka dzirdējis gan Jēzus, gan Ulmaņa balsis. Jāteic, ka parapsiholoģija šo virzienu neatzīst.

Ir jau cilvēki, kas meklē un arī atrod, taču brīvmūrniecība nav īstā vieta tieši šāda veida pārdzīvojumu meklēšanai. Kādam brīvmūrniekam var likties, ka ložas darbā mistikas ir par daudz, kādam — ka nepietiekami. Brīvmūrniecības simbolika ir ļoti plaša, un to mēs tulkojam noteiktā veidā.

Ir dzirdēts, ka brīvmūrnieki cits citu labi pazīst pēc rokasspiedieniem un žestiem. Daudzās grāmatās šie žesti ir detalizēti aprakstīti.

Reiz kāds kungs man zīmīgi paspieda roku, taču tajā brīdī es nekā nesapratu, jo vienkārši par to neiedomājos. Senākos laikos signāli bija ļoti svarīgi, jo būvniecības ģildēs tādā veidā varēja atpazīt meistaru. Tas bija cilvēks, kurš noteiktā laikā guvis zināmu pieredzi, un, tā kā nebija diplomu vai kaut kādu papīru, lai viņu atpazītu, vajadzēja dot kaut kādu signālu.

Tagad rokasspiedienam ir simboliska nozīme, tā ir sava veida paspēlēšanās, jo mūsu dzīve ir nopietna un smaga, mums daudz jāstrādā. Kā jau teicu, ikviens vīrietis ir mazliet puika, un kopā ar saviem draugiem — brāļiem — gribas aiziet kaut kur nomaļus, ārpus šīs ikdienas un darba. Ložā mēs gribam justies mazliet citādi, izjust, ka varam būt draudzīgi un tajā pašā laikā varam skatīties uz sevi ar vaļējām acīm. Proti, mēģināt sevi iekšēji uzlabot.

Piemēram, kad brīvmūrnieks sēž Operas namā, vai viņu nevar kaitināt tas, ja pēkšņi horeogrāfijā ieraugāmi daudzi tieši brīvmūrniecībai raksturīgi žesti?

Nē, mani ar žestiem saistītās lietas neuztrauc. Var pastaigāt pa Rīgu un apskatīties, cik dažāda simbolika redzama uz namu fasādēm. Un tu vari nodomāt, ka tie visi ir brīvmūrniecības simboli.

Piemēram, romānā "Karš un miers" ir visai plašs brīvmūrniecības uzņemšanas rituāla apraksts. Ir cilvēki, kas tikuši uzņemti un pēc tam to visu aprakstījuši — jo sevišķi Amerikā. Lai jau apraksta — tik traki arī tas nav. Neatklāšu mūsu noslēpumus, taču — ja kāds grib atklāt, es jau tur neko nevaru darīt. Man un kustībai tas netraucē.

Tātad pēc žestiem brīvmūrniekus gluži nevar atpazīt, tāpat arī pēc simbolikas. Kā cits citu atpazīst dažādu ložu brīvmūrnieki?

Bet vai īsti vajag atpazīt? Es nezinu — vai divu cilvēku starpā tas ir svarīgi? Rīgā varbūt ir 150 brīvmūrnieku, un tu jau nevari katram cilvēkam iet klāt un dot kādus signālus, lai pārbaudītu, vai viņš ir brīvmūrnieks. Ja tas būs vajadzīgs, mēs cits citu atpazīsim.

Kādi ir brīvmūrniecības virzieni?

Brīvmūrnieku ir ļoti daudz, piemēram, Anglijā — ap pusotra miljona. Arī ložu ir ļoti daudz, taču pamatrituāls — ložas darbu uzsākšana un pabeigšana, jaunu biedru uzņemšana — visiem ir gandrīz vienāds. Dažās ložās ir 33 grādi, citās — tikai 10. Parasti paiet kādi 20 gadi, kamēr no pirmās pakāpes tiec līdz augstākajai. Anglijā pieņemtā sistēma paredz, ka tu vari sasniegt trīs pakāpes un pēc tam iestājies vispār citā ložā, kur turpini strādāt.

Ja apmierinies tikai ar trīs pakāpēm un tālāk nekas nenotiek, tad, man liekas, tas cilvēkam varētu arī apnikt. Esmu pieradis pie Zviedrijas sistēmas, un 25 gadu laikā esmu ticis no pirmās līdz desmitajai pakāpei, un mani vienmēr sagaidījusi intriga: "Kas notiek nākamajā pakāpē? Kā tur uzņem, ko tur prasa, kā tur jāuzvedas, kāds tur būs mans pārdzīvojums?" Un gribas tikt uz priekšu — apmēram tāpat kā armijā dižkareivis vēlas kļūt par ģenerāli.

Ko varat teikt par ložu atšķirībām un par brīvmūrniecības imitēšanu?

Var jau būt, ka atšķirības pastāv — šeit daudz kas atkarīgs no valsts un tradīcijām. Katra loža var grozīt rituālus un kaut kādas lietas pārtaisīt, tomēr mums visiem vairāk ir kopīgā nekā atšķirīgā. Tas ir tāpat kā dažādu valstu armijās rokas sveicienam tiek izstieptas dažādi. Par brīvmūrniecības pamatakmeni kalpoja kristīgā ticība. Tagad šis princips ir mainīts — pamats vairs nav kristīgā ticība, bet gan ticība vienam Dievam. Tev jātic vienam Dievam jeb radītājam, kā mēs sakām — pasaules lielajam arhitektam.

Noteikti pastāv ļoti daudz arī tādu organizāciju, kas imitē brīvmūrniecību, — tur varbūt notiek kaut kas neparasts. Taču šāda veida rituālos neesmu piedalījies.

Starp citu, kopā ar kādu latviešu profesoru un dažiem draugiem nodibinājām savu organizāciju — caunastu brālību. Mēs pie krūts spraudām caunu astes — tas bija nedaudz smieklīgi. Mēs izstrādājām paši savu rituālu, kas galvenokārt tomēr bija saistīts ar dzeršanu.

Ikviena cilvēku grupa var nodibināt savu brālību. Upsalā studenti ir izveidojuši Juvenal ordeni, kurā jauni dalībnieki paši nevar iekļūt — viņus tur var vienīgi uzņemt. Piemēram, mani šajā ordenī neievēlēja. Šādu ordeņu un slepeno brālību ir daudz.

Pagājušajā vasarā pasaules mediji pievērsa uzmanību Jēlas universitātes ložai Skull & Bones, kurā darbojies gan ASV prezidenta ekskandidāts Džons Kerijs, gan ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais.

Man nekāda komentāra nav — Amerikā ložu ir tik milzīgi daudz. Tur tā ir dabiska parādība parastā mazpilsētā vai studentu aprindās. Televīzijā tiek rādīta bērnu animācijas filma Flinstoni — arī tās galvenais varonis ir kaut kādā ložā. Amerikai šāda pārbagātība ļoti raksturīga. Pēc Otrā pasaules kara parādījies arī ļoti daudz sieviešu ložu — Francijā izveidota liela sieviešu brīvmūrnieču organizācija. Dažas ložas — piemēram Grand Loge de France — pat atzīst šo organizāciju.

Vai tas, ka cilvēks ir brīvmūrnieks, kaut ko maina viņa psiholoģijā — varbūt kaut kas tiek noliegts, kaut kas traucē?

Brīvmūrniecība pati par sevi neuzliek aizliegumus, tā māca pašam sev uzlikt aizliegumus. Neviens cits no malas to nedara. Tu esi individuāla būtne un mēģini kļūt par labāku cilvēku. Saprotams, tu pats sev uzstādi mērķus morāles vērtību skalas veidošanā un pats atzīsti to vajadzību.

Kas brīvmūrniecībā būtiski mainījies no 18. līdz 21. gadsimtam?

Brīvmūrniecībā maz kas ir mainījies, taču būtiski mainījusies visa pasaule. Vienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm, starp dažādas ādas krāsas cilvēkiem, starp dažādām reliģijām — tas varbūt mainījis brīvmūrnieku uzskatus par to, kas no ētiskā skatpunkta ir pareizi un nepareizi. Varbūt pirms 200 gadiem mani brāļi būtu teikuši, ka islāms pats par sevi ir kaut kas ļauns un ka sieviešu teiktajā nav īpaši daudz jāieklausās. Šodien brīvmūrniecības uzskati par vienlīdzību ir attīstījušies, un es kā brīvmūrnieks šādas lietas vairs nevarētu teikt. Viss atkarīgs no tā, kādā vidē mēs esam attīstījušies, — ja esam uzauguši demokrātiskā vidē, tad līdz ar to arī brīvmūrnieku domāšanas veidā parādīsies vairāk iecietības iezīmju.

Kāda ir brīvmūrnieku ietekme uz politiku?

Mēs esam izveidojuši pareizu un korektu brīvmūrnieku organizāciju — Latvijas lielložu. Mēs nenodarbojamies ar politiku, neietekmējam politiku un nemēģinām to darīt. Protams, daudzi atceras Itālijā izveidoto P2, kas pilnīgi ne ar ko neatšķīrās no politiskās partijas. Ir dzirdētas runas, ka Klubs 21 bijusi kaut kāda brīvmūrnieku organizācija. Es varu teikt, ka tās ir muļķības.

Pamatnoteikums — mēs nemeklējam sev labumu mūsu organizācijas ietvaros. Brāļi savā starpā nemēģina slēgt kādus biznesa darījumus vai arī kaut ko kopīgi darīt politikā. Ir pilnīgi vienalga, vai tu esi vai neesi politiķis un vai piederi pie kādas politiskās partijas. Galvenais, ka esi atnācis uz ložu — mēs tajā nodarbojamies ar citām lietām. Tas varbūt demokrātijā ir pats svarīgākais — man var nepatikt tavi uzskati, taču tu kā cilvēks vari būt draugs, un mēs savā starpā varam sarunāties. Viens brīvmūrnieks var būt sociālists, otrs — konservatīvs labējais, taču viņi viens otru cienīs kā cilvēkus. Kad man kā brīvmūrniekam prasa, kāds ir mūsu organizācijas iespaids uz politiku, es varu godīgi atbildēt — nekāds. Latvijā varbūt arī ir noteikti grupējumi, kas iespaido politiku un kas zināmā mērā izmanto slepenības principus, šajā ziņā mēģinot atgādināt brīvmūrniekus. Piemēram, Klubs 21 cilvēkiem lika runāt par kaut kādu sazvērniecību. Tomēr brīvmūrnieku organizācijas neiejaucas politikā.

Anglijā izraisījās plaša diskusija brīdī, kad atklājās kāda prokurora un tiesneša līdzdalība brīvmūrnieku organizācijā. Skandālu izraisīja nevis apstāklis, ka tiesnesis būtu izdarījis spriedumu par labu tai pusei, ko pārstāvēja prokurors, bet gan pats fakts, ka viņi sastāv vienā un tajā pašā organizācijā.

Taču — no otras puses — tad jau iznāk, ka tiesneši, prokurori un citi valsts ierēdņi nedrīkst iestāties gandrīz nevienā organizācijā. Un var sākt apspēlēt arī faktu, ka šis tiesnesis un prokurors atbalsta viena, teiksim — Chelsea, futbola kluba futbolistus. Un paziņot, ka tiesas prāva, kurā būtu iesaistīts kāds FC Chelsea atbalstītājs, tiks izlemta viņam par labu.

Domāju, ka Latvijā grandiozu skandālu varētu sacelt, teiksim, premjera vai tiesneša paziņojums: "Jā, esmu brīvmūrnieks!"

Latvijā varbūt arī būtu liels uztraukums, taču daudzās citās valstīs — diez vai. Piemēram, Anglijā kroņprincis arvien bijis brīvmūrnieku vadītājs, taču, kļūstot par karali, viņš parasti no šīs organizācijas izstājas. Tagad varbūt šī tradīcija vairs netiek ievērota — taču tā ir noticis līdz karaļa Eduarda VIII laikam.

Var jau domāt — ja tu neesi nevienā organizācijā, tev ir iespējas būt vēl objektīvākam. Taču tā nav. Piemēram, Guntis Ulmanis uz Latvijas prezidenta amatu tika virzīts no Zemnieku savienības. Kad ar nelielu pārsvaru Ulmanis tika ievēlēts, viņš ļoti uztraucās par to, vai jaunais amats savietojams ar piederību pie noteiktas politiskās partijas, un no Zemnieku savienības izstājās. Par šo soli tika plaši diskutēts.

Kā Latvijā ienāca tieši zviedru brīvmūrniecības atzars?

Kad 1918. gadā Latvija ieguva neatkarību, divi Vācijas brīvmūrnieki esot Rīgā uz ielas satikušies un secinājuši: "Tu arī esi brālis! Varbūt varam sākt veidot brīvmūrniecības organizāciju arī šeit?!" Latvijā sākuši dibināt ložas, kurās uzņēma arī pa kādam latvietim.

30. gadu beigās daži latvieši — to vidū arī mans tēvs Roberts Slokenbergs — īsti negribēja stāties vācu brīvmūrniecībā. Tā kā Kārlis Zariņš — vēlāk Latvijas nacionālās valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs — bija uzņemts zviedru ložā, tad zviedru brīvmūrniecībā iesaistījās arī viens otrs Ārlietu ministrijas darbinieks — Munters, Bilmanis. Mans tēvs Kārli Zariņu — kā rūjienietis rūjienieti — ļoti labi pazina, līdz ar to arī viņš tika uzņemts zviedru ložā. No Rūjienas tika uzņemts arī ārsts Hugo Bērziņš.

Pagāja tikai daži gadi, un Latvijā no brīvmūrniecības pāri nepalika nekas.

Zinu, ka Valdemāra ielā 55, kur vēlāk mitinājās korporācija Lettonia, ir bijusi brīvmūrnieku loža. Kad brīvmūrnieku ložas aizliedza, tā pārtapa par dziedātāju biedrību, turpinot uzturēt šo telpu tradīciju. Lettonia šo māju nopirka divdesmitajos gados. Kas attiecas uz tevis pieminēto laiku — tika aizliegtas arī korporācijas un studentu biedrības. Mēs visu šo cilvēku tālāko likteni nezinām — dažus varbūt izsūtīja, vācieši savukārt laikus aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Tomēr komunisti nav iznīcinājuši visu šejienes brīvmūrniecības atribūtiku, jo dažas lietas — arī meistara krēslu — drīz varēsim aplūkot Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Taču, pētot brīvmūrnieku likteņus, šķiet, ka 40. gados Latvijā palika ļoti maz brīvmūrnieku. Toties studentu korporācijas turējās kopā, un korporeļi neoficiāli satikās, kamēr vēl bija dzīvi, — gadadienās, cits pie cita mājās dzerot kafiju. Cilvēka domāšanu tik viegli nevar iznīcināt.

Nedēļa