Edvīns Platkājis

Par mani:

Edvīns Platkājis ir ķirurgs, valsts un sabiedrisks darbinieks. 1967.gadā beidzis Rīgas Medicīnas  

institūta Ārstniecības fakultāti. Kopš 1972.gada tagadējās Rīgas Stradiņa Universitātes  docētājs. LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais pediatrs (1975.- 1979), LPSR veselības aizsardzības ministra vietnieks (1979.–1989), Veselības aizsardzības ministrs (1989 -1991). No 1992. līdz 2001. g. klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” galvenais ārsts, kopš 2001.gada tās direktors. Pētījis bērnu hronisko plaušu slimību ķirurģisko ārstēšanu. Publicējis vairāk kā 50 zinātniskus darbus, līdzautors grāmatām  “Zelta skalpelis”, “Ārsts un celtnieks Jānis Prombergs. Atmiņu un dokumentu grāmata”. 1999.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 4.šķiru.

Dzimšanas dienā pie vecākiem Rūjienā

Visklusākais laiks ir gada beigas starp Ziemassvētkiem un Jaungadu. Pieklususi daba, pārdomās un nojausmās pierimuši cilvēki. Skats tiek mests gan uz priekšu, gan atpakaļ. Siltumā zem droša jumta vai ārā pie zaļas eglītes mežā cilvēki bauda mīļumu un ģimenes svētību, līdz pa-mazām atkal pievēršas ikdienai un darbam.

Visi kolēģī ļoti labi zina, ka šai nedēļā Edvīnam Platkājim ir atvaļinājums, viņš Rīgā nav atrodams un nav arī sazvanāms, jo ir prom, kaut kur aizbēdzis, noslēpies lauku klusumā un mierā. Viņam uz to ir pilnas tiesības ne tikai parastu, bet arī dubultsvētku pēc, kas allaž tiek pavadīti šaurā ģimenes lokā: kāzu jubileja 28.decembrī un dzimšanas diena 29.decembrī. No publiskas jubileju svinēšanas kolēģis allaž ir tik sekmīgi iz-vairījies, ka padotie, priekšnieki, darbabiedri un draugi jau sen ar to samierinājušies, jo zina, ka Edvīns pretosies, viņš nemīl godināšanu, viņam pietiekot ar to vien, ka mēraukla ir padarītais darbs.

Jā, bērnu ķirurga un veselības aprūpes vadītāja dzīves pamatmotīvs allaž bijis, ir un paliek darbs, pie tam- kārtīgi padarīts darbs, jo latvietis, kas cēlies no zem-niekiem, nemaz citādi nevar un nav radis. Bet šādu kārtīgu darbavīru kļūst aizvien mazāk Edvīņs Platkājis ir viens no viņiem, un ne tikai kā ārsts, pedagogs, zinātnieks, vadītājs un valstsvīrs, bet arī gluži vienkāršs un parasts ikdienas cilvēks to ir parādījis un pierādījis lielās, ne tik lielās un pat gluži sīkās lietās.

Pienākot mūža virsotnei, kas kopš seniem laikiem noteikta pie septiņdesmitās gadskārtas atzīmes, viņa darba dzīvi var sadalīt trīs lielās daļās ar virsrakstiem: ”Bērnu ķirurģija”, „Ministrija” un „Gaiļezers”. Bet līdz trim lielajiem vaļiem vēl bija dzīves kaistākais, tīkamākais un bezbēdīgākais (mazbēdīgākais) posms: bērnība, jaunība un studiju laiks.

Edvīns Platkājis dzimis 1938.gada 29.decembrī Rūjienas pagasta Rāmniekos Kārļa un Bertas (dzim. Ārgale) ģimenē. Abu vecāku tālāki senči turpat Rūjienas apkaimē bijuši laukstrādnieki. Otrā pasaules karā tēvs kopā ar daudziem latviešu vīriem tika iesaukts vācu armijas darba brigādē, atjaunoja ceļus, dzelzceļus Alpos, Itālijā, līdz Neapolē nonāca amerikāņu armijas gūstā. Kopā ar Edvīnu ģimenē auga trīs gadus par viņu jaunāka māsa Rasma, kas izvēlējusies ar medicīnu saistītu dzīves ceļu, ilgus gadus bijusi vecmāte un tagad ir medicīnas māsa Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Skolas gaitas Edvīns sācis tūlīt pēc kara 1945.gadā Rūjas septiņgadīgajā skolā un turpinājis 1952.gadā Rūjienas vidusskolā. Tāpat kā visi puikas, dauzījies, braucis ar divriteni un spēlējis bumbu, bet nopietnāks kļuvis vecā-kās klasēs, kad ieinteresējies par fotografēšanu un lolojis sapni kļūt par kinooperatoru, taču mazpilsētā visuzskatāmākie cilvēku cieņas apliecinājumi bijuši veltīti vietējiem ārstiem, tāpēc pamazām nosvēries uz medicīnas pusi, kas bez krietnām sekmēm mācībās, protams, vairs nav bijis iespējams.

Pabeidzis Rūjienas vidusskolu, Edvīns Platkājis devās uz Rīgu un no 1956.gada līdz 1958.gadam mācījās 3.medi-cīnas skolā, iegūstot feldšera diplomu ar izcilību. Sekoja karadienests, kur jaunajam mediķim nācās sevi apliecināt izvēlētajā arodā: medicīnas dienesta vecākais seržants, ārsta palīgs ārstnieciskā un profilaktiskā darbā karaspēka daļā Kaļiņingradā. Priekšlaikus atbrīvojot no karadienesta, lai paspētu iestāties augstskolā, viņa komandieris majors Filips Timofejevs trāpīgi raksturoja savu vecāko feldšeri: „Īpaši uzskatu par nepieciešamu atzīmēt augstu kultūru un taktu attiecībās ar padotiem, sev līdzīgiem un vecākiem.” Tas tiklab attiecināms uz visu turpmāko Edvīna Platkāja mūžu.

„Gara auguma puisis, tērpies kareivja apģērbā, ar drošu un nopietnu skatienu”, kā viņš apzīmēts studentu laikrakstā, un „vienmēr kustīgs, smaidīgs, atsaucīgs, vienmēr citu studentu ielenkts”, kļuva par kursa vecāko, visus sešus studiju gadus Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē no 1961. līdz 1967.gadam pilnīgi visus (rets gadījums) eksāmenus nokārtoja teicami, bija Stradiņa, pēc tam Ļeņina stipendiāts, no pirmā kursa institūta basket-bola izlases komandas spēlētājs, turklāt studiju laikā ap-precējās un kļuva par tēvu, bet tas vēl nebija viss.

Jau no pirmās studiju dienas Edvīns Platkājis bija nolēmis kļūt par ķirurgu, būdams stutes, bieži naktīs un brīvdienās volontēja Rīgas 1.slimnīcā, Stradiņa slimnīcā, Bērnu slimnīcā, bet izšķirīga kļuva iepazīšanās ar profesoru Aleksandru Bieziņu(1897-1975), ko tagad godājam par Latvijas bērnu ķirurģijas tēvu. Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedras paspārnē darbojās bēru ķirurģijas studentu zinātniskais pulciņš, un iesaistīšanās tā darbā bija svarīgs pavērsiens jaunā censoņa dzīvē. Drošs dzīves un ārsta karjeras pamats tika ielikts jau studiju laikā. Ar sarkano diplomu kabatā aizvēris institūta durvis, viņš tajā pašā mirklī tās atvēra no jauna kā Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedras klīniskais ordinators 1967. gadā un, apliecinājis savas spējas, turpinājumā kā aspirants no 1969. līdz 1972.gadam.

Edvīna Platkāja organizatora dotības bija pamanītas un tika pārbaudītas, uzticot sarežģīto institūta uzņemšanas komisijas atbildīgā sekretāra darbu 1969.gadā, ar ko viņš sekmīgi tika galā. Katedrā tika apgūtas pedagoģiskās iemaņas un lektora prasme, taču ikdienas rosme bija saistīta ar Bērnu slimnīcu, sekmīgi veidojoties par bēru ķirurgu klīnicistu.

Par to vēlāk Edvīns Platkājis pats teicis: „Bērnu ķirurģija ir īpaša medicīnas nozare. Unikāla un skaista, pilna vispriecīgāko pārdzīvojumu un rūgta sarūgtinājuma brīžu. Bērns nav miniatūrs pieaugušais, un tieši pārnest pieaugušo ķirurgu atziņas uz pediatriju nav iespējams. Lai operētu bēru, ir nepiecienāmas īpašas zināšanas un iemaņas, specifisks instrumentārijs un aparatūra.” Bērns parasti neliekuļo, ir komunikabls, emocionāli apliecina savu attieksmi pret ārstu un māsiņu. Vairums mazo slimnieku ir optimisti.

Vienu gadu pēc aspirantūras( no 1972.līdz 1973.gadam) nostrādājis par Bērnu slimnīcas ķirurgu, 1973.gadā Edvīns Platkājis kļuva par jaundibinātās Bērnu ķirurģijas katedras asistentu un 1978.gada 31.martā tika ievēlēts par docentu. Zinātniskās produktivitātes ziņā šis laiks bija pats ražīgākais E. Platkāja mūžā. Viņa pētījumi galvenokārt bija par bērnu hronisko plaušu slimību ķirurģisko ārstēšanu. Bet pa to laiku jaunais un ar milzu darbaspējām   Apveltītais bērnu ķirurgs jau bija pamanīts, kas arī noteica viņa turpmāko likteni varbūt ne tai virzienā, ko viņš pats bija izvēlējies un kurp tik dedzīgi tiecās. Vispirms viņam uzvēla pamatīgu sabiedrisko slodzi- 1973.gadā ievēlēja par RMI arodbiedrības vietējās komitejas priekšsēdētāju. Arī ar šo ne tik patīkamo darbu viņš tika viegli galā un 1975.gadā organizēja institūta 25 gadu jubilejas svinības. Loģiski izrietēja nākamie piedāvājumi. Veselības minis-trijā galvenā pediatra amats, no 1984.gada papildus viņam uzticēja medicīnas iestāžu kapitālās celtniecības un kapitālo remontu plānošanu un risināšanu, kas padomju celtniecībai raksturīgajā haosā nebūt nebija viegli veicams uzdevums. Nācās apgūt jaunas zināšanas un ik dienu apmeklēt būvlaukumus te vienā , te otrā Latvijas malā. Ar ministra vietnieka Edvīna Platkāja tiešu līdzdalību un viņa vadībā tika būvētas jaunas slimnīcas un poliklīnikas Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Talsos, Dobelē, Jēkabpilī, Rūjienā un citviet Latvijā.

Atmodai ieskanoties, Edvīns Platkājis bija nobriedis pār-maiņām, pieredzējis un prasmīgs, tūlīt iestājās atjaunotajā Latvijas Ārstu biedrībā. Viņš bija gandrīz vai vienīgais, kuram no padomju laika ministrijas vadības vēl uzticējās ārsti un viņa iecelšanu par veselības aizsardzības ministru (Kaņepa vietā) 1989.gada novembrī kolēģi sagaidīja ar gavilēm. Lojalitāte Latvijai,  ticība tautas labākai nākotnei un 14 un vairāk stundu darbs... Būtisks ministra veikums bija Latvijas Republikas iesaistīšana par pilnvērtīgu locekli Pa-saules veselības organizācijā 1991.gada rudenī Ženēvā. Taču 1992 gadā ne visai pārdomātas reorganizācijas gaitā Veselības aizsardzības ministriju likvidēja, to apvienojot ar Sociālās nodrošināšanas ministriju, izveidoja Labklājības ministriju. Edvīns Platkājis pret to iebilda, jo baidījās, ka līdz ar ministriju pārtaisīšanu apstāsies iesāktie darbi veselības sistēmas veidošanā, un tā arī vēlāk notika. Eksministrs E.Platkājis savdabīgas rokādes ceļā 1992.gadā kļuva par Gaiļezera slimnīcas vadītāju. 2008.gada 7.augustā viņš no slimnīcas vadības ir atteicies, tā gūstot plašāku iespēju pievērsties literāram darbam. Godam un ar cieņu izturēties pret saviem skolotājiem un vecākajiem kolēģiem ir viens no Edvīna Platkāja dzīves principiem. Tāpēc tiek rakstītas grāmatas. Viņa sarakstītas ir grāmatas par profesoru Aleksandru Bieziņu, Vili Purmali, Vilhelmu Kaņepu u.c., viņa nopelns ir Gaiļezera slimnīcas muzeja izveidošana. Par pētījumiem Latvijas medicīnas vēsturē un tās tradīciju kopšanā 2007.gadā saņem Paula Stradiņa balvu. Docenta Edvīna Platkāja vaļasprieks ir medības, taču ne jau nomedīto zvēru skaita un lieluma ziņā, bet gan vairāk dabas skaistuma vērojumiem un dvēseles atveldzēšanai meža un purva smaržā, vienalga, līst, snieg vai vēji auro. Tuvība dzimtajai zemei savukārt vislabāk izjūtama vienkāršos un nekad nebeidzamos lauku darbos ģimenes lauku mājā Vircavas pagasta Sprīdīšos.

Edvīna Platkāja dzīvesbiedre Eva, dzimusi Alksne, ar ko laimīgā laulībā nodzīvoti 45 gadi, ir pediatre, medicīnas  Doktore un arī ilgus gadus docente Rīgas Stradiņa universitātē. Vecākais dēls Ardis gājis tēva un mātes pēdās un jau paspējis gūt atzīstamas sekmes: radiologs, medi-cīnas doktors,Latvijas Radiologu asociācijas prezidents, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Medicīnas fakultātes dekāns. Jaunākais dēls Ronalds ir ekonomists, ESB bankas nodaļas vadītājs. Tālāk ģimenes hierarhijā nāk mazbērni Kārlis un Paula, kas nepārtraukti vairo optimismu. Vaicāts, kurš no bijušajiem amatiem vis-vairāk palicis atmiņā un kurš uzskatāms par lielāko godu, Edvīns Platkājis bez šaubīšanās atbild: „Ārsts. Tieši un tā. Arvien jūtos kā ārsts un esmu lepns par savu diplomu, savu specialitāti un saviem kolēģiem.” Bet kas paliek? Kārtīgi padarīts darbs.

Arnis Vīksna

2009.gadā