Līga Siliņa

Par mani:

Līga Siliņa, dzimusi 1957.gada 23.jūnijā

 

 

Es novecošu nepieaugusi

Visticamāk, Rūjienas vienīgā gide un izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa nupat ir domās nosvinējusi apaļu jubileju: izrakstījusi īpašo - 10 000 sertifikātu - Rūjienas apmeklētājam. Viņiem spilgtā, aizrautīgā gide noteikti ir palikusi prātā. Rūjienas cilvēku dzīvesstāsti, notikumi un likumsakarības pie Līgas nāk kā zinādami: viņa sadzirdēs un stāstīs tālāk tā, ka dzirdētājam stāsts pielips kā novelkamā bildīte. Arī par Līgu var runāt stāstos, jo katram viņas dzīves notikumam ir rāms ievads, bet nobeigumā paliek kas netverams. Līga atstāj vietu un laiku domāšanai, nenogriežot katra stāsta nobeigumu kā ar asu nazi. Un kad Tev pēdējo reizi bija laiks padomāt?

Esmu bijis Rūjienā

Kopš 2006.gada Līga katram ekskursantam, kam izrāda pilsētu, ceļojuma beigās izsniedz īpašu apzīmogotu sertifikātu ar vārdu, uzvārdu un tekstu „Esmu bijis Rūjienā”. Viņa smej, ka šo sertifikātu vajadzības gadījumā var uzrādīt bijušajiem rūjieniešiem Guntim Indriksonam vai aktierim Intaram Rešetinam, lai tā iegūtu īpašu viņu labvēlību. Novembra vidū trūka tikai 80 cilvēku, lai izsniegtu jau 10 000 sertifikātu. Līga viņus visus ir satikusi – un tie tikai no 2006.gada saskatītie: „Kad piesakās ekskursanti, lūdzu man atsūtīt dalībnieku sarakstu, aizbildinoties, ka mums te viss tā stingri... Patiesībā izpētu vārdus, lai izzinātu, kas tie par cilvēkiem un sagatavotu stāstījumu tieši viņiem. Man nav divu vienādu ekskursiju. Jo gida pienākums nav tikai izstāstīt,” saka Līga. Gidam jāprot likt iemīlēt vietu, kurā esi nonācis.

Vadīt ceļojumu pa pilsētu nav viegli. „Jau ar pirmajiem teikumiem grupa jāsaņem stingri dūrē, un ne mirkli nedrīkst laist šo pavadu vaļā,” saka Līga. Ekskursantu noturēšanas noslēpums patiesībā ir cilvēku stāsti un pagātnes notikumi. Līga saka: „Reizēm pati brīnos, kāpēc tieši šajā brīdī satieku tieši šo cilvēku, kāpēc uzzinu tieši to ziņu, atklāju nianses kādā pagātnes notikumā ... Man ir sajūta, ka kāds šos stāstus sūta tieši man, tāpēc tos tik aizrautīgi dodu tālāk.” Kā var nepalikt prātā Rūjiena, ja Līga, piemēram, ejot uz svētā Bērtuļa baznīcu, stāsta, kā savulaik konfliktējis vietējais mācītājs Roberts Slokenbegs un skolotājs Pēteris Meistars. Pirmajam bijuši reti kupli mati, bet otrajam – plika galva. Tad nu mācītājs reiz sakot skolotājam: „Uz tava stulbā paura pat mati neaug!” Uz to skolotājs atbild: „Bet Tava galva ir pilna ar sūdiem, tāpēc mati aug griezdamies!”

Vēl Līga parasti runā par Latvijā savulaik neatzīto mākslinieku, nelaiķi Arvīdu Strauju. Viņa it kā nejauši atceras savu solījumu: kad Latvijā runās par Strauju, Līga paskandinās mazu zvaniņu, un mākslinieks to sadzirdēs savos Glendonas kalnos. Skan vizuļojošas zvana skaņas un ekskursanti tic: mākslinieks to dzird. Bet tad, kad vajag vēl sirsnīgāku noti vai arī ekskursantu vidū ir bērni, Līga ņem ģitāru un dzied: „Tas ir Mik-mik-mik-mik-mikausis....” Zini šo dziesmu? Tās melodijas autors ir Ēvalds Siliņš. Un te ir vieta jaunam stāstam.

Vecmamma un Mikimauša tētis

Deviņgadīgo Līgu adoptēja komponists Ēvalds Siliņš ar sievu Hedvigu. Savu bērnu Siliņiem nebija. Līgas mamma, toreizējā Ainažu kultūras nama direktore, 34 gadu vecumā 1966. gadā gāja bojā autoavārijā. Līga atceras, kā abas ar māsu Siliņu pārim jautājušas: „Bet vai Jums sunis ir?” Esot. „Bet kaķis Jums ir?” Jā, esot arī kaķis. „Un televizors? Vai televizors Jums ir?” Kā tad, esot arī televizors! Tad meitenes bijušas ar mieru iet pie Siliņiem. „Tā mēs nonācām pie Mikauša tēta. Tikai stipri vēlāk sapratu, ko mūsu adoptēšana nozīmēja vecmammai. Viņa bija veca, dzīvojām ļoti, ļoti trūcīgi. Vecmamma zināja, ka nespēj par mums rūpēties. Tolaik nesapratu, kā viņa jutās. Kad pati biju pieaugusi, aizdomājos: vecmammai taču bija jāatdod savi bērni,” tagad spriež Līga.

„Tā ir vienreizēja, neaprakstāma laime – nokļūt pie tādiem vecākiem, kādi tika mums. Līdz tam dzīvojām ļoti dziļā trūkumā, bet pie Siliņiem – kā paradīzē,” saka Līga. Nevienā viņas dokumentā nav īstā tēva vārda un uzvārda Roess. Līga ir Siliņa, un viņas tētis ir Ēvalds. Nekā citādi kā par tēti un mammu Līga viņus nesauc. „Apbrīnoju, cik prasmīgu mūs audzināja! Braucām pie vecmammas, viņa brauca arī pie mums, netika liegts tikties arī ar īsto tēvu. Gan viņu, gan vecmammu apglabājām tepat Rūjienas kapos. Gods un slava, kā mamma prata gan lutināt, gan pie darba radināt! Atceros, kā viņa brīvdienu rītos mūs mudināja: „Nāciet, paēdiet brokastis, kamēr siltas, un lieniet atpakaļ gultās.” Tāpat atceros, kā ravējām pilsētas puķes, lai nopelnītu sev kabatas naudu, bet „labās tantes” gāja garām un šūpoja galvu, cik ļoti mūs tie audžuvecāki nostrādinot.”

„Esmu Dieva ļoti, ļoti žēlota,” saka Līga. Vai citādi viņai būtu laimējies dzīvē satikt īstos cilvēkus? Vai citādi būtu bijusi klāt mammai brīdī, kad viņa devās uz to sauli? Līga saka: „Mamma nogulēja uz gultas vairākus gadus un palēnām dzisa. Bijām stingi norunājušas: kad viņa dosies prom, noteikti pados par to ziņu. Torīt, kad mamma nebija pamodināma, tētis devās izsaukt ārstu, tomēr pagriezās atpakaļ, piesēdās pie klavierēm un sāka spēlēt korāļus. Mamma pavēra acis un ieskatījās manī gaišu, gaišu skatienu. Es sapratu, ka tā ir mūsu norunātā zīme. Kad tētis beidza spēlēt, pateicu, ka mamma ir aizgājusi.”

Līgas tētis Ēvalds Siliņš martā svinēs 90 gadu jubileju. Viņi tiekas katru dienu. „Vai tā nav liela laime – būt ik dienas kaut uz brīdi kopā?” vaicā Līga. Viņiem ir stingra noruna: katru vakaru pirms došanās pie miera tētis Līgai piezvana, lai viņai būtu mierīga sirds, ka viss kārtībā.

Caur mantu – uz mākslu

Pēc profesijas Līga ir grāmatvede, bet deviņdesmito gadu sākumā viņa kļuva bezdarbniece. Viņai piedāvāja darbu jaunizveidotajā izstāžu zālē.  „Domāju: ārprāts! Es taču tur sapelēšu!” tagad atceras Līga. Tomēr viņa aizgājusi bijušo muižas stalli, kur tika iekārtota zāle, apskatīties. Tur TĀ smaržoja pēc svaiga koka! Tur bija TIK laba sajūta, ka Līga vārda tiešā nozīmē skrēja uz domi piekrist darbam, kamēr vēl nav atrasts kāds cits kandidāts. Tā no 1992.gada Līga ir izstāžu zāles vadītāja. Te atrodas ekspozīcija par Rūjienas novada vēsturi un ievērojamiem cilvēkiem, notiek novada mākslinieku darbu izstādes, bēniņu telpā atrodas gleznotāja, latviešu Rēriha Arvīda Straujas darbi.

Pirms tam vecā Rūjienas mācītājkundze ar ķerru Līgas pagalmā bija iestūmusi Rūjienas baznīcas grāmatas. Viņai likās, ka pie Līgas tās būs drošās rokās. Sākoties denacionalizācijas laikiem, daudziem īpašumu atguvējiem vajadzēja izziņas no baznīcas grāmatas. Tādēļ Līgu mājās pēc darba pie mājas vārtiņiem allaž gaidīja cilvēku rinda. Lai nevajadzētu strādāt „divās maiņās”, Līga baznīcas grāmatas un zīmogu aiznesa uz darbu. Tagad viņa saka: „Mantas dzīti cilvēki gāja pie manis uz izstāžu zāli. Vai citādi es viņus būtu piedabūjusi tur iegriezties!? Bet atnāk cilvēks pēc izziņas, un es viņu mudinu apskatīt zāli. Vai arī saku, lai paskata mājās vecās bildes, gleznas, grāmatas. Ja kas lieks –lai nes tik šurp! Tā savācu izstāžu zālei vēsturiskas bagātības, kas citkārt man nebūtu izdevies. Sākumā grāmatās nepratu orientēties, bet tad iemācījos. Un cik cilvēku stāstu es uzzināju no grāmatām! Cik situāciju pieredzēju! Atnāk vīrietis, saņem izziņu, bet promejot jautā, vai varētu ar mani ko sarunāt. Kad atnākšot viņa brālis, lai es sakot, ka neko tajās baznīcu grāmatās par viņa jautāto lietu nevaru atrast...” stāsta Līga.

Bet ar stāstiem un atmiņām vien ir par maz, lai rakstītu pilsētas vēsturi. Tieši tādēļ Līga saka: „Rakstītam vārdam ir pavisam cits svars, un es ļooooti pārdzīvoju, ka ieraugu, ka kaut kur kaut kas par Rūjienu uzrakstīts nepareizi. Runāt var visu ko, bet rakstīt – tas ir pārāk nopietni!” Lai saglabātu un nodotu Rūjienas vēsturi un rūjieniešu stāstus tālāk, Līga tos pieraksta un neglabā slēgtā lādē. Ik nedēļu viņa 500 eksemplāros izdod krāsainu avīzi „Rūjienas laiks”. Starpību, kas jāmaksā par papīru un krāsu pēc avīzes pārdošanas, apmaksā pilsētas dome. Savukārt Līgas daļa ir brīvprātīgais darbs un entuziasms. „Jā, avīzes dēļ katru nedēļu es vienu nakti neguļu, kamēr ar lielformāta printeri lēnām sadrukāju un saloku visu pustūkstoti eksemplāru. Un tā jau veselu gadu. To daru tādēļ, ka jūtu, cik daudz tā varu iegūt Rūjienai. Es nedzīvošu mūžīgi, un savas smadzenes es nevienam nodot nevaru. Tādēļ visu ko uzzinu, atstāju nākotnei.”

Naudu no akmens izsist

Tāpat kā Līgai ir daudz ko runāt par Rūjienu, arī Rūjienai ir daudz, ko stāstīt par Līgu, kas pat pārvietojas pa pilsētu neparasti: uz zaļa, ar elektrību uzlādējama skrejriteņa-motocikla. Tā viņas sadzīvo vienā solī un vienā elpā: senā Latvijas ziemeļu pilsēta un spilgtā Līga. Viņa saka: „Es esmu dzīvs cilvēks, un neesmu nekāda mūķene! Man nav bail, ka par mani ko runā, man tikai reizēm nav saprotama cilvēku skaudība, ja viņi redz, ka otru cilvēku citi mīl. Cilvēkmīlestība daudziem šķiet kā konfekte bērnam. Ja ierauga to otram rokās, tad mēdz kliegt un pieprasīt: man arī vajag! Man pienākas! Kāpēc viņai ir, bet man nav!”

„Nevaru teikt, ka man Rūjienā ir ļoti viegli. Pilsēta ir maza, viss ir kā uz delnas. Un, ja par kādu aptrūkstas ko runāt, tad iemeslu var arī izdomāt. Tomēr esmu šai pilsētā ierauta kā virpulī. Ne es gribu, ne varu no tā izrauties.” Kā lai viņa aiziet? Kāpēc viņai būtu jāiet? Viņai te vēl daudz jāpadara. „Man ir sajūta, ka tūliņ, tūliņ man tiks uzdots vēl kāds uzdevums,” saka Līga. Ļoti iespējams, ka uzdevumus viņa sev izdomā pati. Reizēm arī neprātīgus. Lūk, kā pirms 10 gadiem notika.

Kad bijušajam Rūjienas draudzes mācītājam Robertam Slokenbergam tuvojās 100 dzimšanas diena, Līgā iedegās: viņam vajag pieminekli. Tam bija nepieciešami 3000 latu. Līga sāka meklēt naudu. Tūkstoti piemineklim atvēlēja Slokenberga dēls Māris, bet vēl vajadzēja 2000. Līga atcerējās, ka pilsētas domes malkas šķūnī stāv bronzā atlietais Ļeņins. Devās viņa uz domi. Tā un tā – kā būtu, ja Ļeņinu pārkausētu Slokenbergā? Dome piekrita. Līga atrada Rīgā vietu, kur kilograms bronzas maksāja divus latus, sagādāja smago mašīnu, ceļamkrānu, un veda Ļeņinu uz Rīgu. Metāla kausēšanas vietā Ļeņinu nosvēra. 370 kilogrami! Tas tobrīd bija daudz. Līga puskrēslā parakstīja papīrus un tikai ārā izgājusi ieraudzīja, ka solīto 2 latu vietā ļeņineklis pārdots par 42 santīmiem kilogramā. Puiši, kas pieminekli nopirka, plātīja rokas un taisnojās, ka cenas strauji mainoties. Līga tā nebija ar mieru un lika krāmēt Ļeņinu atpakaļ. Uz Rūjienu!

Kad viņi atgriezās mājās, bija vēls vakars, ceļamkrāna nebija, bet piekabe jāatbrīvo. Pa mašīnas bortu Līga ieripināja Ļeņina galvu izstāžu zālē, un tā tur stāv vēl šodien. Bet Slokenbergs bez pieminekļa nepalika. Līga sāka vākt ziedojumus, mudinādama esošos un bijušos rūvēniešus sasparoties, jo laika bija maz. Viņa saka „Man nav, ko slēpt! Katrs ziedojums ir iegrāmatots. Mazākā summa bija 50 santīmi, un Slokenbergam mēs pieminekli uzcēlām! Cilvēki ar mieru ziedot ir tikai tad, ja viņi Tev pilnībā uzticas. Ja tagad būtu kas līdzīgs jāuzsāk, nezinu, vai pietiktu spēka. Ja nu vienīgi pats Roberts Slokenbergs nāktu palīgā ar savu apgalvojumu: ja nauda vajadzīga labam mērķim, to var arī no akmens izsist.”

Rasola vietā – uz Tobago!

„Manas lielākās draudzenes ir manu dēlu meitenes,” saka Līga. Viņai nav draudzenes, ar ko uzsist klaču vai iet izvēlēties jaunu blūzi. Bet viņai ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kam rakstīt vēstules. Un Līga nevar nerakstīt, jo viņa zina – tās gaida. „Vispār man ir 18 gadi, tikai pēc papīriem – 51,” tā Līga, uzsvērdama, ka viņa vienlīdz labi saprotas gan ar veciem ļaudīm, gan jauniešiem.

Kad 2007. gada vasarā tuvojās Līgas 50 gadu dzimšanas diena, viņa tā īsti nevarējusi saprast, ko darīt. Līga bija paņēmusi bankā 2000 latu kredītu dzīvokļa remontam. Sarakstoties ar „Amerikas Laika” redaktori, Līga piekrita piedalīties Vispasaules latviešu saietā Tobago. Tieši Līgo svētkos – tad, kad Līgai apaļā jubileja.. „Man tobrīd negribējās palikt Rūjienā, lai grieztu rasolu un klausītos apsveikuma runas. Tas man neder. Es devos uz Tobago un dzīvokļa remonta naudu notriecu tur 11 dienās. Jā, manā dzīvoklī joprojām nav remonta, bet man ir sajūtas, ko piedzīvoju,” savā vieglprātībā atzīstas Līga.

Tobago viņa iepazinās ar latvieti Dzidru Šmits. Tobago svinot Līgo svētkus, Dzidra nopinusi vainagu un to rūpīgi glabājusi, lai pēc gada sadedzinātu Latvijā. Šogad Dzidra bija Rūjienā, un te ugunskurā sadega Tobago vītais zāļu vainags. No Līgai sadāvinātajām lauku puķēm Dzidra sev pina jaunu vainagu, ko dedzināt nākamgada. Viņa vēl nezināja, kur nākamgad sadegs vainags. „Augustā Dzidra nomira,” saka Līga. „Es nesaprotu, kā tas tā tik pēkšņi var notikt.”

Tagad Līga sarakstoties ar Dzidras dzīvesdraugu, kas ļoti lūdzis kaut vēstulēs ar viņu sarunāties, lai tā radītu saikni ar Dzidru. Līga saka: „Kad Dzidra man rakstīja vēstules, viņa ļoti īpatnēji noformēja aploksni – ar sirsniņām un citiem simboliem, un vēl uz aploksnes rakstīja „Skaistajai Līgai Siliņai”. Iedomājiet, kas tā bija par medusmaizi jaunām runām Rūjienā! Un tagad, kad Dzidra ir mirusi, es atver pastkasti un tur stāv viņas drauga sūtītā vēstule. Tieši tāda, kādu to būtu sūtījusi Dzidra – izgreznota kā dārgākā dāvana...”

Princese pati savā dzīvoklī

„Mans dzīvoklis ir tieši tāds, kādā es jūtos labi. Mājās man vajag būt vienai,” saka Līga. Viņas tuvinieki zina: ja gribi doties pie Līgas, iepriekš noteikti jāpiezvana. „Pat mani bērni zina, ka nedrīkst man uzkrist kā sniegs uz galvas. Ja nezināšu, kas ir aiz durvīm, var kaut stundu spiest zvana pogu – vaļā nevēršu. Jo mājas ir mans laiks, un citiem tobrīd manis vienkārši nav. Te es pilnībā atslēdzos,” saka Līga.

Viņa apprecējās agri – 18 gadu vecumā. Piedzima divi dēli, kopā ar vīru bija uzčubināta māja. (Starp citu, Līgas lielajam dēlam meitiņa piedzima 16 gadu vecumā. Un Līga saka: „Es taču domāju, ka mans dēls tikai „riču-raču” prot spēlēt!” Bet nu jau Kristīnei ir 14 gadi, un viņa kopā ar tēti un mammu dzīvo lieliskā, pilnā ģimenē.) Līga saka: „Manam vīram bija zelta rokas – viņš visu prata, un mums nekā netrūka!” Tomēr viņi izšķīrās. Līga zina, kā ir, ja otrs mīl par daudz. Smagi ir. Abiem. Un tādos gadījumos labāk iet katram savu ceļu.

Pēc 20 gadu kopdzīves Līga sāka jaunu dzīvi ar to, kas mugurā. Vecais mākslinieks Arvīds Strauja, uzzinājis, ka Līga atradusi sev mitekli mazā, tukšā mājelē, atsūtīja viņai ar brūnu eļļas krāsu nokrāsotu skapi, bluķīti, cirvi un avīžu kaudzi iekuriem. Todien Līga mazliet nokavēja darbu pēc pusdienlaika, bet viņa pārkrāsoja Straujas atsūtīto skapi baltu. Tā radās pamats Līgas balto mēbeļu sērijai tagadējā dzīvoklī. Līga pirka vecumvecas mēbeles, ko rūjēnieši bija izmetuši šķūnīšos, un krāsoja tās baltas. Savas mammas izmesto rakstāmgaldu, kas, kā viņa mēdza teikt, pēc cirvja vien prasoties, atjaunot un pārkrāsot palīdzēja bijušais vīrs. Krāsojot baltu, viņi saprata, ka var būt labi draugi, un tādi ir arī joprojām.

„Es novecošu nepieaugusi,” par sevi saka Līga. Rozā reitūžos viņa sēž mīkstā datorkrēslā, stikla skapī laimīgām acīm uz savu saimnieci noraugās porcelāna lelles volānu un mežģīņu kleitās. Tapetēs, spilvenos un vannā zied rožu motīvi, bet mēbeles ir sniega baltumā. „Mani neviens nepiedabūs retināt burkānus un četras stundas šmorēt vecu vistu,” smejot šķindošus smieklus, saka Līga.

Esot mājās, viņā ir pat kaut kas no princeses. Arī sava zirņu sauja zem septiņiem pēļiem.

(Lolita Lūse)

2008.gada novembris