Valdis Rūja

Par mani:

Valdis Rūja, dzimis 1928.gada 9.janvārī

 

Valdim Rūjam janvārī apritēs astoņdesmit. Ja pats nepateiktu, nekad neuzminētu! Viņš iet uz baseinu peldēt, sēņo, brauc ar divriteni pa Biķernieku mežu... Tieši divritenis dzejniekam esot palīdzējis ieraudzīt Juglu pavisam citādu. Daļa no šī redzējuma iemūžināta grāmatā „Juglas vitrāžas”.

Uzziņai

Valdis Rūja
Īstajā vārdā – Valdis Kriķis.
Dzimis Rūjienā, kur vēl aizvien saglabājusies tēva māja.
Dzejnieks, aktieris, bijis divu teātru direktors, darbojies žurnālā „Karogs” un izdevniecībā „Liesma”.
Vairāk nekā divdesmit grāmatu, galvenokārt dzejoļu krājumu, autors.
Īpaša vieta daiļradē - latviešu strēlnieku tēmai. 
Juglu iemūžinājis grāmatā „Juglas vitrāžas”.

Par teātri

Grūti īsumā uzrakstīt par cilvēku ar tik dāsnu mūžu kā Valdim Rūjam, tāpēc mūsu sarunas fragmenti ir kā krāsaini vitrāžas gabaliņi. Viens no spilgtākajiem – par teātri. Valdis Rūja beidzis Dailes teātra otro studiju (šogad paiet sešdesmit gadu kopš tās uzņemšanas) un ir pēdējais no šīs studijas vīriem, kas vēl šaisaulē - Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme, Pēteris Pētersons, Eduards Pāvuls jau miruši...

...Ja esmu grūtos laikos pastāvējis 
Un smagu šaubu brīžos galvu slējis,
Par to es novadniekiem paldies saku,
Un teātrim, ko vienmēr jūtu blaku.
Man Smiļģis mācījis iet taisnu taku,
Bet Valters – spēku smelt no streļķu ģints.,
Man smaidu dāvājusi Anta Klints.
Sirds savus tuvos, savus mīļos zin...

Atsevišķa stāsta vērts būtu katrs no Valda Rūjas aktieru gaitu līdzgaitniekiem. Spilgtu epizožu netrūkst arī viņa teātra direktora karjerā. „Man piedāvāja nacionālo teātri vadīt, biju arī nacionālās operas direktors. Mēģināju latviešu oriģināldarbus iestudēt. Pauls pirmo reizi rakstīja mūziku izrādei, kad es biju teātra direktors. Visi teica – tas ir dzērājs, tam neļauj rakstīt mūziku. Es viņu aizstāvēja. Man trīsdesmit gadu toreiz bija. Tā kā kādu labu darbiņu esmu izdarījis...” Valdis Rūja ar smaidu atceras.

„Operā turpināju to pašu politiku. Arvīdu Žilinski iestudējām. Operu „Zelta zirgs” izrādīja kādas divsimt reizes! Bet man tuvāka grāmata un dzeja, tāpēc laidos tuvāk pie zemes. Izdevniecībā „Liesma” kādus divdesmit gadus līdz pensijai nostrādāju.”

Par priekšpilsētu

Juglā, Tirzas ielā Valdis Rūja dzīvo jau no piecdesmito gadu sākuma. Kādu laiku padzīvojis arī Āgenskalnā, bet - atgriezies  atpakaļ. Viņu – rūjēnieti – aizvien vilcis uz Vidzemes pusi. Bet Rīgas centrā licies, ka nav gaisa: „Tur smoku nost. Te paveru logu – priežu gaiss. Ejam uz upi, apkaime pilna ar sēnēm, ar ogām. Daudz kas jau sakopts, bet vēl vajadzētu sakopt. Pie pareizticīgo svētā Jāņa bijušās rezidences ir īsti džungļi! Tur aug smiltsērkšķi, viss ezera krasts pilns, bail, ka kaklu nenolauž.” Runājot par sakopšanu, Valdis Rūja aizraujas: „Bābelīti sakopa, bet arī tām katakombām vajadzētu tikt klāt. Vai tur, nez, ir kāds kara noslēpums? Puikas lien iekšā, lauž. Bet tā taču ir franču celta spēkstacija, vācieši nav varējuši uzspridzināt. Esmu vedis turp karavīrus no štāba bataljona – puikām mutes vaļā! Tur vajadzētu sakopt, ieguldīt līdzekļus un parādīt cilvēkiem mūsu kultūrvēsturi. Ij tūristus pievilinātu, ij atpūtniekus!”

Ideju dzejniekam pilna galva: Juglas ezerā vajadzētu vismaz reizi nedēļā vai varbūt mēnesī kādu kuģīti vai motorlaivu ielaist. Kur agrāk bija „Rīgas audums” sētas, tur varētu sarīkot pindzelēšanās dienas - būtu krāsaini un skaisti, nevis vienkārši aprakstītas sienas. „Tā taču mūsu priekšpilsēta! Turēsim taču to tīru un smuku!”

Vidzemes priekšpilsēta varētu savus svētkus sarīkot un kādu skaistu devīzi izgudrot, piemēram:  „Par sakoptu, daiļu, plaukstošu Vidzemes priekšpilsētu!” Svētku ietvaros varētu rīkot tikšanās skolās,  minoritāšu tikšanās. Apkaimē ir gan ebreju skolas, gan krievvalodīgo – tāds  internacionāls rajons. Pasākumu varētu atklāt ar kādu centrālo notikumu. „Mēs visi vēl gribam kustēties, iet, strādāt! Tikai priekšpilsētā notiekošajam vajag vairāk reklāmas, lai cilvēki nāk un redz, kas pie mums notiek!” Valdis Rūja mudina.

Radošie darbi

Šobrīd dienas kārtībā grāmata par čigāniem „Čiriklora”, vēl tikai jāatrod sponsors, kas palīdzētu to izdot. Kāpēc dzejniekam tuva čigānu tēma? Valda Rūjas dzimtajā pusē Rūjienā esot teika: pēc mēra dzīvs palicis tikai viens čigāns un viena latviešu ganu meita... „Tā esam sajaukti!” smejas dzejnieks. Viņa māte jaunībā – īsta latviete – zinājusi čigānu valodu. Pašam dzejniekam bērnībā čigāni pareģojuši garu un laimīgu mūžu. „Lai kādas tik nav bijušas situācijas, bet vai nu kāds čigānu dieviņš vai kāds cits izglāba no visām nelaimēm, pasargāja no lielākām kļūmēm.”

Tuvojoties 80 dzimšanas dienai, Valdis Rūja apkopojis mūža labākās dzejas. „Ne jau viss izdodas vienmēr labi”, viņš ir paškritisks. „Ir gadījušās arī deklaratīvākas rindas, bet vienmēr esmu mīlējis Latviju.” Šobrīd izdošanai sagatavots veltījums latviešu karavīriem „No zobena saule lēca” – dzejoļi par Tēvzemi, par nacionālajiem partizāniem, par Rūjienu. Arī par Juglu.

(2007.04.01)