Aivars Endziņš

Par mani:

Aivars Endziņš dzimis 1940.gada 8.decembrī.

 

Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes Publisko tiesību katedras vadītājs. Doktors. Ģimenes galva. Politiķis. Mednieks. Īstenībā jau pietiek ar diviem vārdiem – Aivars Endziņš . Cilvēks ar bagātu dzīves un darba pieredzi. Spoža personība, kuras spriedumos ir vērts ieklausīties.

 

Kur ir jūsu pils?
Mājās.

Kas jums ir nepieciešams, lai mājās labi justos?
Ierastā kārtība, ģimene un piedevām vēl četrkājainie ģimenes locekļi. Arī svaigs gaiss. Patīk, ja varu būt ārā, it īpaši pavasarī un vasarā. Man ir svarīgi, lai mājās varu atpūsties pēc garās darba dienas un pabūt savā pasaulē.

Teicāt, ka jums nepieciešama ierastā kārtība. Vai esat pedants?
Nekādā gadījumā! Man viss ir diezgan haotiski, taču es zinu, kur kas atrodas. Ar kārtību domāju savstarpējās attiecības un ierasto mājas dzīves ritmu un tradīcijas. Piemēram, sestdienās cenšos iet pirtī, lai uzņemtu spēkus jaunai nedēļai.

Vai jūsu darba kabinets citiem ir atvērts?
Telpa, kur atrodas mans darba galds, nav tabu zona. Un, pat ja būtu, mans četrkājainais lopiņš, kaķene Peciņa, var uzlēkt uz durvju roktura, atvērt durvis un ienākt, kad vien vēlas. Viņas dēļ jādomā arī par to, kā un kur kas nolikts, jo tas viss var tikt apgriezts kājām gaisā. Viņa var apgāzt puķu vāzi vai izrādīt pastiprinātu interesi par augu uz palodzes.

Vai viņa daudz skādes ir nodarījusi?
Ir saplēsusi, apgāzusi vāzi. Asinot nagus, ir sabojājusi pāris sievas rokassomiņu. Ceru, ka trešās reizes nebūs. Es jau atgādinu, ka somiņu vajag pakārt, lai kaķis netiek klāt.

Izklausās, ka kaķa saimnieks esat jūs?
Viņa mani vairāk uzrauga. Varbūt tāpēc, ka pirmais ceļos un baroju viņu. Arī, kad pārnāku mājās, uzreiz ir "ņau", un es tieku vedināts uz virtuvi, kas nozīmē, ka jādod ēst. Suņi savukārt uzrauga sievu. Tur, kur ir sieva, ir arī abi suņi. Zināmā mērā tā ir problēma pavasarī un vasarā, kad strādājam dārzā. Suņi ieguļas turpat dobē vai tieši tajā vietā, kur kaut kas ir jāstāda.

Vai dzīvnieki mājās bija apzināta izvēle?
Dzīvnieki mums ir bijuši vienmēr. Lielāko suni atvedām no laukiem, kur viņam nebija sevišķi labi dzīves apstākļi. Otrs ir taksis. Visi satiek labi. Mazgā cits citam muti. Kaķi man atveda no laukiem. Īsts mednieks. Sievai gan nepatīk, ka starp pelītēm un žurkulēniem gadās arī pa putniņam. Kaķene savus medījumus parasti atstiepj un noliek pie mājas. Tad viņa ir jāuzslavē.

Vai jūsu māja ir atvērta viesiem?
Māja ir atvērta, turklāt katru gadu jūlija otrajā sestdienā pie mums notiek manas vidusskolas klases tikšanās. Šogad būs 50 gadu, kopš beidzām skolu. Sākotnēji kopā sanāca tikai mūsu klase, bet nu jau gadus desmit salidojumā piedalās arī abu paralēlo klašu absolventi.

Vai nav tā, ka pēc tam visa māja ir apgriezta kājām gaisā?
Tā kā tas notiek vasarā, uztaisām nojumes, un pamatā viss notiek ārā. Tas nav iemesls, kura dēļ būtu jāatsakās no šī pasākuma. Katrreiz padomājam arī par piemiņas lietiņām skolas biedriem. Domājam arī, kā sumināt klases audzinātāju. Tikšanās sākumā apkārt galdam tiek palaista glāze, kurā var saliet veselu šampanieša pudeli. Pēc tam notiek kolektīvā fotografēšanās. Atceramies skolas gaitas.

Minējāt, ka sestdienās ejat pirtī. Tā arī ir sena ģimenes tradīcija?
Tā ir sena un stabila tradīcija. Man gan pirtī šopavasar ir jānomaina grīda, tādēļ tagad ir kooperācija ar kaimiņiem. Agrāk kurinājām manu pirti, bet no pagājušās vasaras kaimiņš sāka kurināt savējo. Nāks siltāks laiks, nomainīšu pirtī grīdu, un tad varēsim vienu sestdienu pērties vienā mājā, otru – otrā. Tā mums ir tāda kaimiņu būšana.

Pirtī iešana ir atpūta vai mazgāšanās?
Gan viens, gan otrs. Mazgāties vannā vai dušā ir viena lieta, pavisam cita – pirtī, kur var kārtīgi izkarsēties. Vasarā ārā var veikt ūdens procedūras. Bet tā nav ātrā mazgāšanās. Sievietēm tā lieta notiek ātrāk, mums – vīriem – vismaz divas stundas. Ejam iekšā, nākam ārā, atvēsināmies, parunājam par dzīvi. Pirtī ir intīmāka gaisotne un runas arī citādas.

Par ko runājat?
Dažkārt pārrunājam aktuālos notikumus, bet vairākums sarunu ir ar humoru, stāstām anekdotes.

Ja jums piedāvātu mainīt pašreizējo dzīvesvietu pret dzīvokli Rīgas centrā, jūs piekristu?
Nekādā gadījumā. Man patīk, ka varu iziet ārā, ka ir ko darīt, jo māja prasa nepārtrauktu uzmanību, tulpes jāčubina. Man ir tulpju kolekcija. Aizņemtības dēļ grāmatvedība gan ir sajukusi. Arī mājdzīvnieki vairākas reizes apgāzuši tulpju kastītes, tādēļ uz tām parādās arvien vairāk uzrakstu "sajaukts", "mix" vai kaut kas tamlīdzīgs. Dažkārt pazūd arī lapiņas, uz kurām rakstīta tulpju sīpolu šķirne. Kad tulpes zied, kļūdas varētu novērst, taču tās zied dažādos laikos. It kā shēma arī ir uzzīmēta un ir sarakstīts, kurā dobē, kas aug, bet, skaties, suns ir kaut ko nolauzis vai paņēmis zobos mietiņu un aiznesis. Un tad tu atklāj, ka pēc plāna vajadzētu būt tam, kā tur vairs nav.

Man patīk arī medības. Vasara, tu sēdi uz gaidi, daba, ieklausies, skaties, kaut kāda kustība. Neesmu gaļas mednieks. Turklāt bieži ir tā – kad kaut kas ir pa šāvienam, nedrīkst medīt vai ir beidzies licences termiņš. Tas ir diezgan paradoksāli. Savukārt, kad ir īstais laiks un ir papīri, tad nav dzīvnieku. Kad ir kolektīvās medības, tad jau ir citādi. Vienu gan gribu uzsvērt - esmu likuma paklausīgs mednieks. Reiz kolektīvajās medībās pārmeta, kāpēc nešāvu. Bet mēs bijām vienojušies šaut tikai sivēnus, un tas, kas nostājās divdesmit soļu attālumā no manis, nebija sivēns, ne pērnais, ne aizpērnais. Tā bija kārtīga cūka, un es nešāvu, jo vienošanās ir vienošanās. Man patīk arī sēņot. Sieva gan pārmet, ka es vienmēr pazūdot. Man svarīgs ir process, staigāšana un būšana svaigā gaisā, nevis tāda sēņošana, kad kompānija ieiet mežā un sabļaustās, ka viss mežs skan: ūū, āā, svilpieni, es atradu. Man patīk būt vienam un bez sasaistes ar pārējiem sēņotājiem. Tad tu izbaudi dabu un atpūties, kaut arī pa brikšņiem kārtīgi nostaigājies.

Ja jūs būtu jaunāks un jums būtu iespēja aizbraukt no Latvijas un strādāt vai mācīties kāda citā pasaules valstī, jūs izmantotu šādu iespēju?
Varbūt, ja būtu jaunāks. Kad biju jauns, trīs gadus dzīvoju Maskavā un mācījos aspirantūrā. Latvijā toreiz aizstāvēt disertāciju nebija iespējams. Ja jauniešiem ir šāda iespēja, es to varētu tikai apsveikt, jo izglītība ir ļoti būtisks faktors tālākā dzīvē. Man diezgan bieži iznāk būt ārzemēs, bet, ja tas ilgst vairāk nekā trīs dienas, ilgojos pēc mājām.

Tas nozīmē, ka jūs sevi nevarētu saukt par pasaules pilsoni?
Nekādā gadījumā! Man ir bijuši piedāvājumi kandidēt uz amatiem ārpus Latvijas. Spriežot pēc tā, kādas ir sajūtas komandējumu laikā, man tas būtu apgrūtinoši. Es tomēr esmu mājas cilvēks.

Ir cilvēki, kas par Latviju saka – es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti. Kā jūs to komentētu?
Tas ir nepareizi. Ja mīli šo zemi, kāpēc tad ne valsti? Valsts esam mēs visi kopā. Ja dzīvosim pēc principa – ne mana cūka, ne mana druva – un nemēģināsim šo valsti veidot labāku, lai mīlētu zemi un valsti, tad paliksim turpat, kur esam.

Bet cilvēki ir pārņemti ar savu dzīvi, un brīvajā laikā viņi labprātāk seko līdzi televīzijas šoviem, vietējo un pasaules slavenību izdarībām un norobežojas no aktuālajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem.
Pēdējā laikā tauta sāk atmosties un vairāk iesaistīties šajos procesos. Par to liecināja referendums par grozījumiem drošības likumos vai parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, kas paredz tautas iniciētu Saeimas atlaišanu, lai deputāti atcerētos par saviem vēlētājiem ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī pēc tām. Tas būtu papildus Damokla zobens pār deputātu galvām. Ir savākti arī paraksti par grozījumiem pensiju likumā. Tas liecina, ka sabiedrības aktivitāte pieaug. Taču skaidrs ir viens – ja kardināli nemainīsies Saeimas un valdības attieksme un arī turpmāk nebūs dialoga ar cilvēkiem, tad tautas neapmierinātība varētu iet plašumā. Šobrīd tauta arvien vairāk sāk apzināties savu spēku un varēšanu.

Vai par to liecina arī jaunie politiskie spēki, kas parādās uz Latvijas politiskās skatuves?
Es jau esmu deklarējis, ka atbalstīšu jauno veidojumu, aiz kura stāv Sandra Kalniete un Ģirts Kristovskis, un viņu iniciatīvas. Tie politiskie spēki, kas pašreiz ir pie stūres un veido valdošo koalīciju, paši ir radījuši šo plaisu un neuzticību parlamentam, valdībai un tautas vēlmi pēc jauniem politiskiem spēkiem. Es negribētu piekrist, ka tie ir tie paši vēži, tikai citā kulītē, ka te notiek kaut kāda pārgrupēšanās, ka no vienas vai otras partijas biedri aiziet tikai tāpēc, ka nav cerību uz panākumiem pašvaldības, Eiropas Parlamenta vai Saeimas vēlēšanās. Es nedomāju, ka tā tas ir. Tie cilvēki, kas ir sākuši šo kustību, piesaista cilvēkus no novadiem, lai jaunais politiskais spēks nebūtu Rīgas bruģa partija. Tas ir pozitīvi.

Un kā jūs vērtējat ierosinātos Satversmes grozījumus?
Tā kā esmu pielicis roku šo grozījumu formulēšanai, uzskatu, ka tas ir pozitīvs solis. Nav tā, ka kāds mēģina panākt, lai pēc katrām vēlēšanām neveiksminieki varētu manipulēt ar Satversmi. Nebūt ne! Ja jau mūsu Satversmes 2. pantā ir skaidri un gaiši pateikts, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, tad tautai ir jādod iniciatīvas iespēja ārkārtas gadījumos. Tas daļēji ir spiediens uz deputātiem, jo kontaktam ar vēlētāju ir jābūt. Normālā demokrātiskā valstī, protams, atkarībā no vēlēšanu sistēmas, normāls politiķis, normāls deputāts ir norakstīts, ja viņš nemēģina uzturēt dialogu ar saviem vēlētājiem. Bet mums ir tā – esmu ievēlēts, esmu saņēmis mandātu uz četriem gadiem, un lieciet man tagad svētu mieru. Pēc četriem gadiem mani atkal ievēlēs. Uztaisīsim kārtīgu reklāmas kampaņu, un viss notiks. Cilvēki to sāk arvien vairāk saprast. To varējām redzēt arī pēdējās vēlēšanās, kad daži politiķi palika aiz borta. Tas būtu tāds papildu vārstulis gadījumos, kad nav kontakta un dialoga. Ceru, ka grozījumi tiks pieņemti un tie veicinās tālredzīgāku domāšanu. Tas, protams, attiecas uz nopietniem politiķiem, nevis uz viendienīšiem.

 

(Mans nams ir mana pils. 1.04.2008)