Imants Resnis

Par mani:

Imants Resnis dzimis  1949.gada 12.martā

Imants Resnis no 1956. gada līdz 1967. gadam mācījies čella spēli Em. Dārziņa speciālajā Mūzikas viduskolā. 1972. gadā beidzis J. Vītola Latvijas Valsts konservatoriju kā čellists, bet 1982. gadā kā simfoniskā orķestra diriģents. No 1967. gada viņa mākslinieciskā darbība saistīta ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, sākumā darbojoties tajā kā čellistam, bet kopš 1987. gada – kā diriģentam. Diriģēšanas prasmes Imants Resnis papildinājis P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā pie leģendārā Genādija Roždestvenska. Pirmo starptautisko atzinību kā diriģents guvis 1988. gadā kopā ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri, piedaloties festivālā "Prāgas pavasaris". 1992. gadā Imants Resnis kļuvis par Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. 1993. gadā dibinājis Starptautisko Pianisma Zvaigžņu festivālu, kas katru gadu marta otrajā nedēļā  Liepājā pulcina pianistus no dažādām pasaules valstīm. Vadījis LSO koncertus Spānijā, Zviedrijā, Vācijā, Malaizijā. Viesdiriģenta statusā viesojies Turcijā, Meksikā, Kolumbijā un Portugālē, bet 2000. gadā kopā ar Berlīnes Simfonisko orķestri uzstājies Ēģiptē. 1995. un 2006. gadā Imants Resnis  ieguvis Latvijas Lielo mūzikas balvu, bet 2007. gadā – jaundibināto "Latviešu mūzikas balvu" par sistemātisku ieguldījumu latviešu mūzikas jaunradē un popularizācijā. Viņš apbalvots ar Liepājas pilsētas domes atzinības rakstu (1998), bijis “Gada Liepājnieks” (1999), bet 2006. gadā saņēmis Polijas valdības bronzas medaļu „Zasłużony Kulturze Gloria Artis”. 2007. gadā par nopelniem Latvijas labā Imantam Resnim piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.  

 

Imanta Rešņa sapņu telpa

 

Diriģents Imants Resnis Liepājā mīt mansardā. Jumta logos saskatāmas debesis, un tās samierinot ar zemajiem griestiem. „Jo dzīvoklī, kur griestu augstums ir par desmit centimetriem mazāks nekā Latvijas laikos būvētajos, man fiziski pietrūkst telpas,” apgalvo maestro. „Bet šeit es to nejūtu.” Telpa kā dimensija nepārtraukti ir klāt sarunā. Spriežam par to, cik liela nozīme telpai ir mūzikā (Imants Resnis saka „muzīkā”). Un gluži dabiski par galveno tēmu kļūst telpa, kurā reiz valdīs mūzika – Liepājas koncertzāle.


Līdaciņa, kas citādi nevar

„Mūzika lielā mērā ir laika māksla. Bet tajā pašā laikā tai ir nepieciešama arī telpa. Es pat nemēģināšu to formulēt fizikāli, bet tas, ka mūzikā eksistē apjoms, tas ir pats par sevi saprotams. Un mūzikai ir nepieciešama telpa. Vienmēr ir bijusi nepieciešama, ja nu vienīgi neskaitām taures kalnos. Bet tad jau kalni paši veido noteiktu telpu.”
Imants Resnis ieradās Liepājā pirms 15 gadiem. To ir viegli atcerēties, jo tieši tāds kārtas skaitlis ir viņa izlolotajam Pianisma zvaigžņu festivālam.
Vai toreiz, sastopoties ar orķestri, viņš varēja teikt kā Mārtiņš Luters — „te es stāvu un citādi nevaru”? Vai vismaz tā, kā teica Martins Luters Kings (drusku paamizējamies par vienu otru līderi, kam abas personības jūk): „I have a dream”? Kā toreiz bija ar to sapņošanu?
„Godīgi sakot, es daudz ko vairs neatceros. Bet tas šķitums bija tāds: man bija cerība, ka mēs ar šiem cilvēkiem varam kaut ko izdarīt. Ar šāsdienas acīm es redzu, un tas bija skaidrs arī toreiz, ka orķestris ir diezgan sliktā stāvoklī. Bet var kaut ko mainīt. Citādi es nemaz nebūtu nācis. Jo tā bija norma, ka Liepājā vienmēr ir bijis orķestris. Un tā arī izrādījās, ka izdarīt var visai daudz. Jā, palīdzēja arī laime. Jau tajā pašā gadā mums bija iespēja aizbraukt uz Spāniju. Tas bija kārtīgs uzrāviens. Ar tādu sūru, ikdienišķu darbu to pašu smagumu pacelt būtu bijis daudz grūtāk. Tas ļoti mobilizēja cilvēkus, un ļāva man no viņiem prasīt vēl vairāk. Un tad jau atlika tikai neatlaist un dzīt uz priekšu.
Es brīžiem joprojām jūtos kā tāda līdaciņa dīķī, kas dzenā karūsas, neļaudama viņām zaudēt formu. Kas dzenā mani pašu? Nezinu, man teica, es esot cilvēks, kas pats atrod problēmas, ko risināt.
Arī Pianisma festivāls radās lielā mērā aiz spīts. Jo cilvēki čīkstēja, ka mums nekā nav, naudas nav, talantu nav, pilnīgs pagrimums. Visu taisnību es vēl neteikšu, bet festivāls radās kā zināms protests, tas bija mans pikets. Un turklāt mums toreiz bija vesela plejāde „nāvīgi” labu pianistu. Viņus vajadzēja parādīt visus uzreiz, kā demonstrācijā. Tajā brīdī mēs nemaz par turpinājumu nedomājām. Viss izauga ļoti dabiski. Un man ir prieks, ka klausītāju interesi ir izdevies noturēt un kāpināt.”


Koncertzāle jāceļ nākotnei

Brīdis intervijai izrādās visai nepiemērots. Sarunas vidū atskan īsziņu signāli, Imants Resnis neiztur, vienu atver un nosaka: „Nu gan es raudāšu.” Ziņojumā esot bijis tikai viens vārds – “Jurjāns”. Nule piešķirtajai Lielajai Mūzikas balvai intervijas vakarā pievienojas Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balva par Jurjānu Andreja “Mostaties, stabules un kokles” kompaktdisku. Starp apsveikumiem, komentāriem un rīkojumiem maestro nezaudē vēstījuma pavedienu. Cauri atzinībai par padarīto kā spics rādītājpirksts izduras nepieciešamība domāt uz priekšu.
„Es to saku nepārtraukti: mēs neceļam koncertzāli šodienai vien. Mani izbrīna, ka pat Liepājas domē daudzi joprojām projektu uztver tikai un vienīgi kā koncertzāli, un uzskata, ka līdzekļu taupīšanai varētu „amputēt” pirmo stāvu, kam ar koncertdarbību tiešas saistības nav. Bet, manuprāt, šajā mājā pirmais stāvs ir ārkārtīgi būtisks, tam ir svarīga sabiedriska funkcija – tas ir dzīvs kultūras centrs, turklāt palīdzēs arī finansiāli uzturēt māju. Tā ir liela publiskā telpa visas mājas kvadratūras laukumā, ko iespējams dalīt vismaz trijās daļās. Tur var notikt konferences, izstādes, beigu beigās – diskotēkas. Tur var notikt jebkas un vienlaikus! Tai jābūt vietai, kur nepārtraukti notiek dzīvība. Tas Liepājai ir ļoti būtiski, lai pasaules elpu nedotu tikai jūras vējš, bet arī vide, kurā mēs dzīvojam. Citādi mums viss ir tādā klubiņā, vietiņā saspiests. Tā kā tagadējā saucamā koncertzāle Graudu ielā. Tā nav nekāda koncertzāle, nekas tā nav! Ar lielu piespiešanos varētu nosaukt par kamerzāli. Viss mums ir tādās mazās vietiņās saķibināts – nekāda vēriena! Vienīgā normālā publiskā telpa šobrīd ir Liepājas teātris, bet tas jau arī ir pirms simt gadiem celts. Jā, tad bija straujš attīstības laiks gan Liepājai, gan Kurzemei un Latvijai, bet galvenais – cilvēki nebaidījās strādāt “uz priekšu”. Pirms simt gadiem tādā nelielā pilsētā kā Liepāja teātris ar 500 vietām būtībā bija ārkārtīgi liels. Bet cik labi, ka cilvēki ir cēluši ar perspektīvu! Neceļam taču mēs ik pa piecdesmit gadiem ne teātrus, ne koncertzāles.
Katru reizi, kad sastopos ar tādu situācijas neizprašanu, es vispirms mēģinu savaldīties, pēc tam iekaistu un, aizgājis mājās, šķendējos un skaļi vaimanāju – nu, kā var cilvēki neredzēt tālāk par savu deguna galu! Kā var cilvēki – un tādu nav mazums! – uzskatīt, ka mēs ceļam šodienai, Liepājas orķestrim, vēl trakāk – Resnim. Mēs nedrīkstam celt šodienai, tā būtu izšķērdība pēc būtības!” Augsto toni pārtrauc taktis no Čaikovska Pirmā klavierkoncerta. Kamēr zvana kārtējie apsveicēji, Imants Resnis paguvis nomierināties, un runa atsākas jau pavisam citā temperatūrā. Racionāli, ietekmīgi un pa punktiem. Profesionāla pārliecinātāja balsī.
„Mums ir jāceļ nākotnei. Ja mēs ceļam nākotnei, tad ir jābūt labai akustikai, kas ir ilgi dzīvotspējīga, aprīkojumam ir jābūt iespējami modernam, labākajam, ko šobrīd var dabūt. Jau tagad, kad ceļam, mums ir jārēķinās, ka visam vajadzēs kalpot ļoti ilgi.
Lai pēc laika nebūtu jātaisa rekonstrukcijas un uzlabojumus. Mums ir tā jādomā un jārīkojas kaut vai aiz merkantiliem apsvērumiem: iznāks lētāk.
Zāles jābūt 1000–1200 klausītājiem. Kāpēc? Pirmkārt, Liepāja augs, vēl pēc 50 gadiem te dzīvos nesalīdzināmi vairāk cilvēku. Otrkārt, lai ieinteresētu komerckompānijas, kas rīko populārus koncertus, anekdošu vakarus – es tagad improvizēju – Raikina teātra viesizrādes, mazākas telpas neder, tās viņus neinteresē, jo neatmaksājas. Trešais iemesls – tas ir optimālais lielums labai akustikai. Telpā, kas piemērota klausītāju tūkstotim, pusotram, var izveidot labu akustiku. Mazākā zālē tas ir sarežģīti. Lielākā arī. Eiropā ir zāles arī uz diviem, trim tūkstošiem, bet man tas nepatīk kā māksliniekam – tie jau ir apstākļi, kas tuvināti stadiona līmenim. Un Liepājā pēc tā arī nebūtu vajadzības. Tad jau labāk rīkot divus vai trīs koncertus ar vienu un to pašu programmu, ja ir tāds klausītāju pieplūdums.”


Sentimentālas atmiņas un pilnības vilinājums

„Man bija gadi pieci, kad es redzēju pirmo operu – tā bija Nikolaja Rimska–Korsakova “Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu”. Es savu bērnību lielā mērā esmu pavadījis Operā. Mans tēvs tur strādāja, un es staigāju kā pa savām mājām, visus kaktiņus zināju. Mani pie rociņas neviens nevadāja. Dārziņskolā mums bija tiesības bez maksas iet uz visām izrādēm. Vēlāk jau mēs kā tādi franču aristokrāti skrējām tikai uz kādu noteiktu cēlienu vai āriju. Tagad, ja kāda iekšā laidēja mani nepazīst, es jūtos personiski aizskarts!”
Līdz ar Imanta Rešņa stāšanos Liepājas simfoniskā orķestra vadītāja vietā, pilsētas teātrī pēc gandrīz pusgadsimta pārtraukuma atsākās operu izrādes. 1994. gadā tas bija Kārļa Marijas Vēbera “Burvju strēlnieks” ar tobrīd vēl Konservatorijas studentiem Ditu Kalniņu, Nauri Puntuli un Romānu Poļisadovu galvenajās lomās, vēlāk Džankarlo Menoti mazās operas uzveda režisors Arnolds Liniņš. Šogad Lielā Mūzikas balva saņemta arī par Mocarta operas “Bēgšana no seraja” iestudējumu. Vai arī opera ir iesapņota sapnī par koncertzāli?
„Kā patstāvīga un pastāvīga trupa tuvākajā, man pārskatāmajā nākotnē – nē. Kaut vai finansiālo iespēju dēļ. Bet atsevišķi projekti noteikti ir iespējami.
Pirmkārt, šī iespēja būs koncertzālē, jo projektā ir nolaižama orķestra bedre, kas ir viens no nosacījumiem, lai varētu tādus iestudējumus veidot. Otrkārt, arī Liepājas teātrī, kas ir ideāla vieta nelielu operu uzvedumiem. Varētu veidot, teiksim, vasaras projektus, kad sezona beigusies. Šo jautājumu es atstātu atklātu. Kamēr es šeit strādāšu, noteikti urdīšos. Opera ir bagātīgs žanrs ar plašām izteiksmes iespējām, un man kā muzīķim gribas daudzveidību. Es ar lielāko prieku un interesi ik pa laikam izveidotu pa kādam iestudējumam, bet bīstos, ka rūtīnas darbs, kad viens un tā pati opera būtu jādiriģē piecdesmit reizes, gan man nepatiktu.”
Toties tikai pāris reizes spēlējamam projektam grūti radīt mākslinieciski augstvērtīgu skatuvisko ietērpu. Tā bija arī godalgotās Mocarta operas izrādes vājā vieta. Vai koncertuzvedums nebūtu vienkāršāka un nepretenciozāka forma? Maestro nelolo ilūzijas par iestudējuma kvalitātēm, tomēr ir pārliecināts, ka viss bija paveicams. „Vajadzēja varēt! Es laikam nebiju noorganizējis pietiekami stipru komandu. Es zinu vājās vietas. Nebija vajadzīgais prospekts. Tonāli pareizi iecerēti, bet kopumā nerealizēti palika kostīmi. Es zinu kļūdas, no tām varēja izvairīties, un nākamajā reizē centīšos tās novērst jau sagatavošanas posmā. Kaut gan no otras puses – es nezinu nevienu teātri, kur viss būtu ideāli un nebūtu stresa pēdējā mēģinājumā!”
Tikpat interesants žanrs būtu klasiskā operete, piekrīt Imants Resnis. Tomēr tur nu risināmo problēmu būtu pārāk daudz, lai uz skatuves viss notiktu augstā profesionālā līmenī. Jo citādi nav vērts pat sapņot. „Klasiska Vīnes operete ir viena grūta lieta, kas finansiālu varētu izrādīties vēl smagāka par operu. Būtu jau brīnišķīgi uzvest kādu Lehāra opereti vācu valodā, kā ir uzrakstīts, bet baidos, ka tas publikai nebūtu interesanti – operetē ir jāsaprot teksts. “Bēgšanā no seraja” mēs atradām bilingvālu variantu, bet tas nederētu citur. Tātad būtu jāiestudē latviski, bet man nav dziļas pārliecības, ka tas ir tā vērts. Otrkārt, ļoti ilgu laiku vajadzētu, lai iemācītu profesionālus dziedātājus daudzmaz profesionāli dejot. Iemācāms jau ir viss.
Baidos, ka es esmu par daudz liels reālists. Manā zodiakā ir divi rumpīši, divas zivtiņas, un katrai galva uz savu pusi. Viena sapņo, un pateicoties sapņošanai, kaut kas arī notiek. Otra domā par reālo pusi, un, starp citu, neļauj intervijās daudz ko pateikt.”
Ar patriotismu pret ūdensgalvu
Televīzija rāda pirms pusotras stundas notikušo “Gada ieraksta balvas” pasniegšanas ceremoniju. Titros LSO atšifrēts kā Latvijas Simfoniskais orķestris, un tas piešķir sarunai jaunu pavērsienu – par valsts kultūrpolitikas neproporcionalitāti.
„Ja Latvija grib būt normāla zeme, normāla Eiropas zeme, tā nevar būt kaut kāda pilsētvalsts, kur viss ir koncentrēts vienā vietā. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kas par to uzstājas, bet mani tas vienmēr ir ārkārtīgi uztraucis. Valsts neattīstās normāli, ja viss notiek vienuviet. Veidojas daunis, ūdensgalva. Nav proporcionāli attīstīta ķermeņa. Tas ir pilnīgi nepieļaujami! Pat Igaunijā, kur ir liela Tallinas dominante, ir vēl vairāki kultūras centri: Tartu, Vīlande, Pērnava, koncertzāle ir uzcelta Jehvi pilsētiņā netālu no Narvas. Pat Igaunijā ir lielāka muskulatūra nekā Latvijai, par Lietuvu nemaz nerunājot. Ja mēs gribam, lai Latvija normāli attīstītos, valstij par to nopietni jārūpējas, nopietni jāstimulē. Ļoti nopietni.
Un Liepāju varbūt vajadzētu stimulēt visvairāk. Jo es nezinu, kuru citu pilsētu ārpus Rīgas varētu pretnostatīt Liepājai kopējā kultūras potenciāla un daudzveidības ziņā. Te ir tā labākā bāze attīstībai, un ne tikai kultūras, bet arī saimnieciskā ziņā. Rūpniecība, osta – te ir viss.
Ar vienu kāju es jau dzīvoju arī Rīgā. Sekoju peripetijām gan ar Nacionālo simfonisko orķestri, gan ap koncertzāli. Es neesmu Rīgas zāles pretinieks, kas domā – kaut nu tur visu nobremzētu. Jā, nenoliedzu, man tā būtu labāk, lielākas cerības uzbūvēt ātrāk. (Un es tik un tā domāju, ka mēs būsim pirmie!) Bet vajag arī Rīgā. Tālākās diskusijās par vietu un projektu gan es neielaidīšos.
Es ļoti priecātos, ja tāds centrs atrastos arī Latgalē. Rēzekne vai Daugavpils. Es nedomāju kā muzīķis, es domāju kā pilsonis un patriots. Es tā esmu domājis vienmēr, tāda no laika gala ir manas domāšanas struktūra – skatīt visu kopējā kontekstā. To visu es teicu jau pirms gadiem divdesmit. Šinī ziņā manā galvā nekas nav mainījies.
Es domāju visas Latvijas mērogā, bet Liepāja ir vieta, kur es strādāju un mēģinu ar saviem darbiem savus uzskatus pierādīt.”

 

(www.news.frut.lv)

2007.gads

 

Imants Resnis: mājas ļoti raksturo savu saimnieku

Imants Resnis - Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Pašlaik svarīgākais: grūti ko izcelt, jo dzīve un darbs šķiet viens vienīgs notikums. Taču liekuļotu, ja teiktu, ka nav gandarījuma par piešķirto Lielo mūzikas balvu.

Ko mājas pastāsta par savu saimnieku?

Daudz pastāsta: gan par saimnieka gaumi, gan par ieradumiem, gan par domāšanas veidu un redzesloku. Protams, arī par čaklumu. Mājas ļoti raksturo savu saimnieku.

Kādas jums ir visspilgtākās atmiņas par bērnības mājām?

Mana ģimene mita kopā ar mātesmāsas ģimeni kādā no Rīgas centra namiem. Apstākļi bija diezgan drausmīgi, jo septiņi cilvēki dzīvojām divās caurstaigājamās istabās. Taču mēs, bērni, to neizjutām, jo bija taču garais koridors, kur varējām izskraidīties. Turklāt man bija rotaļu biedri. Es ģimenē biju vienīgais bērns, tāpēc priecājos par abu brālēnu kompāniju, ar kuriem kopā uzaugu.

Kam uzticaties, iekārtojot savu mājokli?

Tikai sev. Iespējams, es konsultētos ar interjeristu, uzklausītu viņa padomu, taču nevaru iedomāties, ka šis speciālists izplānotu mana mājokļa iekārtojumu. Protams, viņš manu istabu var uztaisīt tik smuku kā bildi, taču, nezinot, ko domāju, ko jūtu, tā sanāks bezpersoniska un man neērta.

Ko ieteiktu citiem mājokļa iekārtošanā no savas pieredzes?

Taisot kapitālo remontu, daudzi neprot saplānot elektrības slēdžu rozešu izvietojumu – bieži vien tie nav īstajā vietā vai arī ir nepietiekamā daudzumā. Saskaroties ar šo problēmu, pieņēmu lēmumu, ka šiem kontaktiem jābūt ik pēc pusotra metra pa abiem perimetriem: apakšējo un augšējo. Kad manā Liepājas dzīvoklī taisīja remontu, elektriķi brīnījās, virtuvē saskaitot 20 rozešu un slēdžu. Esmu apmāts ar šīm lietām.

Jums tuvākas ir mūsdienīgas vai antikvāras mēbeles?

Mitekļa iekārtojumam, manuprāt, vajadzētu būt saskaņotam ar mājas ārējo tēlu. Daži to neievēro un mēģina blokmājās uztaisīt Rundāles pili. Savukārt mūsdienīgs interjers ir iespējams gandrīz jebkurā mājā. Ja par mēbelēm, man nav nekas iebilstams ne pret mūsdienīgām, ne pret antikvārām. Piemēram, manā mājoklī ir 19. gadsimta beigās tapusi garnitūra.

Kas ir jūsu mājas sargs?

Liepājas dzīvokli sargā kādreiz man uzdāvināts māla kaķis, kuru nosaucu par Čērčilu, un vēl arī māla zilonītis. Diezgan palielas figūras – runcis ir dabiskā lielumā.

Ko vispirms darāt, atgriezies mājās?

Tā kā man ir dzīvoklis Rīgā un Liepājā, esmu mēģinājis ieviest pilnīgi identas tās lietas, kas man ir svarīgas. Teiksim, man ir pilnīgi vienādas vannas. Esmu liels vannā sēdētājs, tāpēc man ir būtiski, lai es tajā justos ērti, neizjustu diskomfortu.

Kā vislabāk mājās atpūšaties?

Man nesanāk pārāk bieži atpūsties, tādā vispārpieņemtā nozīmē – paslaistīties. Esmu paradis katru vakaru no astoņiem līdz deviņiem skatīties televīzijas ziņu raidījumus, protams, ja to var uzskatīt par atpūtu. Vēl labprāt palasu kādu grāmatu.

Vai bieži veicot revīziju un izmetat nevajadzīgas lietas?

O, nē! Zinu, ka nevajag krāt nevajadzīgas lietas, bet es esmu šausmīgs Pļuškins. Man galds ir noklāts ar papīriem, taču nevaru tos izmest, jo pietrūkst laika, lai pārskatītu. Taču ik pa brīdim atlasu palielu kaudzīti un sadedzinu kamīnā.

Kā šobrīd jums visvairāk pietrūkst mājās?

Mans jājamzirdziņš ir gaismekļi. Ja veikalā nav tā, ko man vajag, līdz laimīgajam brīdim varu pieciest arī Iļjiča spuldzīti.

 

 

 

 

Māra Lapsa,

«Neatkarīgās» pielikums «Māja»
Sestdiena, 17. marts (2007)