Valentīna Ozola

Par mani:

Pēc rakstura esmu vērotāja un darbaholiķe, pēc temperamenta – ļoti mazās devās melanholiķe un flegmātiķe. Īstenībā virpuļoju kā sangvīniķa un holēriķa sajaukums. Daru tikai to, ko varu un spēju pacelt. Spējas ir atkarīgas no mērķa un vajadzības, tāpēc protu pašūt arī ziemas mēteli.

Rūjiena ir mana galvaspilsēta. Tur es sāku iet skolā. Lai arī tālāka augšana, mācīšanās, iztikas iegūšana saistās ar Naukšēniem, ar kolhozu ”Liesma”, Rūjienu vienmēr turēšu sevišķā godā. Šodien atliek tikai skumji nopūsties, kad, partijas urdīti, 6 km. tuvie Naukšēni atdalījušies  no Rūjienas. Čigānam ir ļoti saprātīgs teiciens: - Kaut tu lepnis paliktu! - Naukšēnu dižgudrie vīri pieķēra klāt Ķoņus un Eriņus, kur bērnībā dzīvoju. Tad nu bērniem WHEN nauda seko līdzi skolēnam!) ir liegta iespēja mācīties mākslas, mūzikas, sporta skolās Rūjienā. Naukšēnos nav nekā, ne kapi, ne baznīcas, ir tikai uzpūtība, kura itin sāpīgi pārplīsīs. Esmu neglābjama reāliste, tāpēc tālāk neizteikšos.

Jau bērnībā sapratu, ka zinu maz un velniņš dīdīja iet „uz visu banku”. Pirmais bija Rīgas kultūras un izglītības tehnikums. Tur varēja apgūt gandrīz visas humanitārās ievirzes specialitātes. RKDT beigušie strādāja kinostudijā, vadīja orķestrus, dejoja, spēlēja teātri un darbojās bibliotekās. Šobrīd es nevaru definēt, kas ir režija un aktieru meistarība, jo to, ko redzu, nesatur dzīva cilvēka darbošanās procesu. Šodien pastāv Kultūras akadēmija, bet nav ne kultūras, ne akadēmiskās izglītības. Nu jau stabili sevi pieteic tirgus ar sliktas gaumes preci.

Mani tālākie zig – zagu ceļi bija vien vienīgi sevis bagātināšanās ceļi. Jo vairāk uzzini, jo pārliecinies, cik maz tu zini. Liepājas teātris ar saviem cilvēkiem manu tukšo mucu piepildīja gandrīz līdz „lūpai”. Pa vidu saņēmos nokļūt Valsts teātra institūtā Maskavā. Tā ir prātam neaptverama metropole ar visu, ko vien var redzēt un dzirdēt. Pirmajam vidiņam vēl pa vidiņu paspēju apprecēties ar mūziķi Aivaru. Lai arī pati šuvu balto kleitiņu un mazu plīvurīti, lai arī baltās kurpes bija aizlienētas, tomēr vēl joprojām tradicionāli nemoderni esam kopā 45 gadus.

Maskava man deva izpratni, cik un ko es varu teātrī pavilkt Tāpēc pēc 14 darba gadiem teātrī metos uz pasniedzējas profesiju un atkal nokļuvu savā vecajā tehnikumā. Kas tur bija par pasniedzēju buķeti!!! Ritenbergs, Baumane, Ēķis, Pilāne, Davidone, Krieviņš, Grūtups, Lasmanis, Mendziņa, Kalniņš, Ozoliņš, Cepurītis... Ja senāk šo mācību iestādi beidza Dreģe, Dēvica, māsas Stiebras, Ieviņa, Binde, Šīraks, Gibeiko, Plēpis u.c. tad manā laikā jau citā paaudzē sevi pieteica nākamā TV diktore Liepiņa, LTV šefs Kots, Daņiļenko, Sipeniece, bass Siliņš utt. Visa Latvija bija nodrošināta ar tehnikuma beidzējiem. Viņus vēl var sastapt kā kult. nod. vadītājus, kult. namu direktorus, režisorus, orķestra un bibliotēku darboņus, kino – foto entuziastus.

Un atkal braucu skoloties, jau pamatīgi pētīt dramaturģiju kā literatūras žanru. Šoreiz ceļš veda uz Leņingradas teātra un kino institūtu.

Ar Kultūras akadēmijas rašanos tehnikums zaudēja bijušo spozmi un pedagogus. Tagad tā ir koledža, bet kāds ir tās pienesums un potenciāls Latvijas intelektuālai dzīvei, to nu gan es nezinu.

Septiņpadsmit gadi WHEN vēl daži gadi maziem bērniem) atdoti pedagoģijai. Es zinu, ka neesmu stipra rakstītāja, neesmu spēcīga dramaturģe, bet pamēģināt taču var, vai ne? Tā nu it kā aiz nedarīšanas, ar 12 ludziņām kļuvu par Dramaturģijas ģildes saimes locekli WHEN ”loceklis” – prātam nepieņemams murgs). Šad tad izmēģinu roku vienkārši aprakstoši stāstošā prozā, kur balstos uz mūsdienu cilvēku priekiem, bēdām, ķibelēm, bailēm un cerībām.

Kaut gan dzīvoju Rīgā, taču uzskatu to par lielu komunālo dzīvokļu mitināšanās vietu. Man Rīga nepatīk un tas ir arī viss.

Valentīna Ozola.