TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Ēvalds Siliņš

Ēvalds Siliņš

Ēvalds Siliņš- skolotājs, diriģents, komponists un grāmatu autors

Ieskats Ēvalda Siliņa biogrāfijā

Bērnība

Ēvalds Siliņš – skolotājs, diriģents, komponists un grāmatu autors – dzimis 1919. gada 10. martā Valkas apriņķa Ēveles pagasta Ķemeres 1. pakāpes pamatskolā, kurā toreiz dzīvo viņa vecāki. Tēvs Jānis Siliņš ir skolas pārzinis, māte Elizabete Siliņa audzina divus dēlus un māca tiem svešvalodas, mūziku un klavierspēli.

Dzīvesvieta un skola zem viena jumta – tā ir liela priekšrocība. Un vecāki to izmanto – Ēvalds nāk līdzi uz stundām no piecu gadu vecuma un divus gadus mācās gan pirmajā, gan ceturtajā klasē. Pamatzināšanas nostiprina pamatīgi.

Seko mācības Ēveles 2. pakāpes pamatskolā, kurā skolas pārziņa, izcila ērģelnieka un pedagoga Viļa Gaiķa stingrajā vadībā Ēvalds pilnveido klavierspēli. Par labi nospēlētu uzdoto gabalu Gaiķītis (tā skolnieks mīļi sauc savu skolotāju) apbalvo zēnu ar iespēju baznīcā mīt ērģeles.

Priekuļu lauksaimniecības vidusskola

1932. gadā pēc Ēveles pamatskolas beigšanas sākas mācības Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, jo mātes brālis pēc nāves Ēvaldam novēlējis lauku mājas. Nekas cits neatliek kā mācīties lauksaimniecību, kaut arī sevišķas intereses par to nav un ir skaidrs, ka nekāds lauksaimnieks no viņa neiznāks. Lai kompensētu neinteresantās mācības, Ēvalds iestājas arī Cēsu tautas konservatorijas klavieru klasē un vakaros kājām mēro 6 kilometru garo ceļu turp un atpakaļ.

Skolas kori vada diriģents Kārlis Šmits. Ēvalds viņam labprāt palīdz, spēlējot pavadījumus. Skolas laikā top arī pirmā viņa komponētā dziesmiņa “Lietutiņš” ar Friča Bārdas tekstu klases priekšnesumam. Ēvalda interešu lokā ir ne tikai mūzika, bet arī vācu valoda. Te viņam labs palīgs ir kāds ebreju tautības puisis, ar kuru mācās vienā klasē.

“Starp mums izveidojās abpusēja sadarbība. Es mācījos pie viņa vācu valodu, un draugam palīdzēju latviešu valodā. Apgūtās svešvalodas prasmes lieti noderēja 1937. gada vasarā, kad tiku nosūtīts uz Zviedriju praksē. Tajā laikā Zviedrijā vācu valoda bija visizplatītākā svešvaloda.”

Cēsu skolotāju institūts. Lielplatone

1938. gadā pēc Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas beigšanas Ēvalds Siliņš ir apņēmības pilns īstenot savu sapni kļūt par skolotāju un iestājas Cēsu Skolotāju institutā, taču nomācās tajā tikai trīs dienas, jo uzrodas bijušais kursa biedrs un pierunā viņu doties darbā uz Lielplatoni. Tie bija mani kumeļa gadi... Vēl tagad nespēju aizmirst meiteni, kura pirmajā dienā Cēsu Skolotāju institūtā man pasniedza rozi. Kā es to visu varēju apmainīt pret neinteresantu darbu Lielplatones lauksaimniecības darbu pētīšanas institūtā ?! Jaunam puisim tas laikam likās ļoti vilinoši – kļūt neatkarīgam un pašam pelnīt (piedāvātā alga bija 150 lati mēnesī).” Studijas tiek pamestas novārtā.

Vidzemnieks maina savu dzīvesvietu uz Zemgali – Jelgavas apriņķa Lielplatones muižu, kur sāk strādāt par izmēģinājumu tehniķi. Ēvalda mūziķa dvēsele neliekas mierā, tāpēc viņš dibina jaukto kori, kas pēc ikdienas darba ar mašīnām un tehniku vakaros ļautu nodoties savas sirds aicinājumam – mūzikai. Skaistās ieceres pārtrauc karš.

Kara gadi

1941. gada decembrī Ēvaldu iesauc vācu armijā, bet karot praktiski neiznāk. Viņš tiek nosūtīts darbā štābā, kur veic tulka pienākumus, jo labi prot vācu un krievu valodu. 1942. gadā Ēvalds uzraksta dziesmu “Paliec sveiks, mans mazais draugs” un gūst necerētus panākumus. To dzied visās malās. Popularitāti guvusī dziesma kā dadzis acīs ir arī padomju varai un sagādā komponistam raizes garu gadu garumā.

Kara beigās, 1944. gadā, Ēvaldu aizsūta uz lidotāju skolu pie Liepājas, bet no turienes – uz oficieru kursiem Rīgā. Kursus mobilizē un pāceļ uz Daugavpili, pievienojot kādai vācu divīzijai. Vācu armija tai brīdī jau atkāpjas. “Vācieši gan paši teica, ka tikai saīsina fronti.” Kādu rītu pie Ērgļiem sākas milzīgs krievu armijas uzbrukums. Blakus sprāgst lādiņš un spēcīgs trieciens kareivi apdullina. Tuvējo māju saimnieki viņu atrod un nogulda siena šķūnī. Pēc laika pamostoties un saprotot, kas noticis, viņš tiek ieģērbts saimnieka drēbēs, jo vāciešu formā palikt bīstami, un, pateicies laipnajiem ļaudīm, slapstoties pa krūmiem, dodas mājas virzienā.

Priecīgs sasniedzis mājas, Ēvalds piereģistrējas Ēveles pagastā, bet prieki ir īsi, jo par to, ka karojis vācu armijā, viņš tiek nosūtīts strādāt dzelzceļa remonta darbos starp Valmieru un Strenčiem. 1944. gadā neilgu laiku Ēvalds strādā Rencēnu patērētāju biedrībā par grāmatvedi. Pēc pāris mēnešiem viņu apcietina vēlreiz un ievieto Valmieras muižas nometnē.

Lēģeris

“Kādu dienu ieradās krievu virsleitnants un paziņoja: “Jūs sūtīs uz armiju, jo karš vēl nav beidzies.” Tam sekoja iesēdināšana vagonos un nedēļu garš ceļš garām Maskavai uz Saratovu. Beidzot vilcienu apturēja, bet... klajā laukā. Uzejot kalniņā, lejā bija redzamas dzeloņdrātis, tornīši. Te mums bija tā “armija”.”

Seko kratīšana līdz pēdējam papīra gabaliņam un spaidu darbi koncentrācijas nometnē.

Mūzika ir Ēvalda palīgs arī šajā bezcerīgajā situācijā. Nometnes gūstekņi būvē gāzes vadu “Saratova–Maskava”. Nekādas tehnikas nav, akmeņaino un mālaino zemi nākas rakt ar lāpstām, par to saņemot vien 400 gramu maizes dienā. Ja nevar izrakt, jāsamierinās tikai ar pusporciju. Nekādu nākotnes izredžu, tikai bada nāve. Bet tad uz Maija svētkiem nometnes priekšnieka sieva – cilvēks ar māksliniecisku dvēseli – nolemj organizēt pašdarbības koncertu, un kārtējā vakara pārbaudē skan pavēle: “Muzikanti, soli uz priekšu!” Ēvalds paklausa. Tiek izveidots ansamblis, kurā iesaistīti nometnes ieslodzītie. Ēvaldam tiek iedots akordeons, citiem jādzied, kādam jāspēlē vijole, kādam jāpūš trompete. Daži dejo. Kāds krievu aktieris uzņemas režisora pienākumus. Komisija atzīst šīs mūziķu “brigādes” sagatavoto priekšnesumu par labu, un sākas koncerti nometnēs, kas atrodas 5 km attālumā, vēlāk – sādžās. Priekšnieki pelna naudu no pārdotajām biļetēm, bet muzikantiem tiek kāds papildu maizes kumoss, kas neļauj nomirt bada nāvē. Nometnes gados tiek nospēlēti 115 koncerti. Karam beidzoties, ieslodzītos mājās vēl nelaiž, bet pārceļ uz nometni Gruzijā, kur turpinās koncertturneja. Esošajam sastāvam pievienojas neliels koris – 16 dziedātāju. Ēvalda uzdevums ir aranžēt dziesmas. Šī “koncertbrigāde” braukā pa visu Gruziju.

1946. gada rudenī Ēvalds saslimst ar malāriju. “No manis palika pāri tikai kauli un āda.” Redzot, ka nekāds dzīvotājs vairs nebūs, priekšniecība atlaiž viņu mājās.

Studijas un darbs

Pēc atgriešanās Latvijā darba meklējumi Ē. Siliņu aizved uz Valmieras patērētāju biedrību, kas savukārt viņu nosūta uz Rūjienu par rēķinvedi, vēlāk – par grāmatvedi. 1947. gadā Ē. Siliņš iestājas Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā Vācu valodas fakultātē. “Laikam uz tiem skolmeistariem mani tomēr vilka.”

1948. gadā toreizējā Rūjienas septiņgadīgās skolas direktore Olga Sprince ir gatava pieņemt Ē. Siliņu darbā par skolotāju – par spīti viņa “šaubīgajai” biogrāfijai. Tikai skolā vajadzīgs angļu valodas skolotājs. Ko nu? Triju mēnešu laikā Ē. Siliņš veic īstu varoņdarbu – apgūst pilnīgi svešo valodu un, nolicis iestājeksāmenus ar teicamu novērtējumu, turpina studijas angļu valodā. Pēc divu gadu darba skolā Siliņu ieceļ par mācību pārzini, bet biogrāfijas dēļ pēc pāris gadiem atkal atbrīvo no šo pienākumu veikšanas.

1952. gadā jaunā Rūjienas vidusskolas direktore Zinaida Skoboļeva, sākot darbu, ir pārliecināta, ka skolai vajag kori. Ē. Siliņš atsaucas direktores vēlmei un izveido zēnu, meiteņu un jaukto kori, kurus vada līdz aiziešanai pensijā 1995. gadā. Rūjienas vidusskolas kori piedalās visos skolēnu dziesmu un deju svētkos. 1979. gadā Ē. Siliņa koris dziesmu karā savā grupā iegūst zelta medaļu ar sava vadītāja tautasdziesmu apdares ciklu “Ķekatas”, bet 1984. gada svētkos koris ir bronzas medaļas laureāts. Savukārt Ē. Siliņa aranžētās “Ganu dziesmas” izpelnās televīzijas ievērību.

Papildus darbam skolā Ē. Siliņš strādā arī Rūjienas pilsētas bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, tāpēc bērniem ir veltītas ļoti daudzas viņa kompozīcijas. Viena no tām ir dziesma “Dārzeņi”, kas 1957. gadā vissavienības bērnu dziesmu konkursā Maskavā no 1000 iesniegtajām dziesmām iegūst augstāko novērtējumu. Konkursa žūrijas priekšsēdētāja Dmitrija Šostakoviča pašrocīgi parakstīto diplomu komponists uzskata pa savas dzīves svarīgāko apbalvojumu.

Jaunie darba pienākumi dod radošu pacēlumu un vēlmi pilnveidot savas zināšanas mūzikā, tāpēc 1957. gadā Ē. Siliņš iestājas Latvijas Valsts konservatorijas tikko atvērtajā kordiriģentu neklātienes nodaļā, kur kordiriģēšanu pasniedz Mendelis Bašs, vēlāk Jānis Ozoliņš. Kopā ar kursa biedru Alfrēdu Eidiņu tiek sastādīts pirmais dziesmu krājums vidusskolu koriem. 1962. gadā Ē. Siliņš ar izcilību beidz Latvijas Valsts konservatoriju kā kordiriģents un pedagogs.

Pēc rektora Jāņa Ozoliņa ierosinājuma Ēvalds Siliņš turpina studijas kompozīcijas klasē pie Lūcijas Garūtas, kura paliek atmiņā kā ļoti gaišs cilvēks ar interesantu mūzikas izpratni. Arī pirmais diriģēšanas skolotājs Mendelis Bašs ļoti ietekmē Ē. Siliņa muzikālo izaugsmi.

Paralēli skolotāja darbam Rūjienas vidusskolā Ē. Siliņš darbojas arī kā diriģents ārpus skolas. Vairāk nekā 30 gadus viņš vada Rūjienas kultūras nama jaukto kori, sieviešu kori “Straume”, Naukšēnu jaukto kori, dažādus vokālos ansambļus un estrādes orķestri. 1965. gadā viņš ir Valmieras rajona koru virsdiriģents. Ar saviem koriem viņš koncertē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Gadās piedzīvot arī nepatīkamus brīžus. Tā 1986. gada pavasarī, ar skolēnu kori viesojoties Ukrainā, pašiem nezinot, nākas izbraukt cauri Černobiļas avārijas radītajam radiācijas putekļu mākonim. Tas ir nepatīkams pārdzīvojums gan diriģentam, gan bērniem, gan viņu vecākiem.

Viss skolotāja darba mūžs aizrit Rūjienā. Pateicoties Ēvaldam Siliņam, jau vairāk nekā 40 gadus Rūjienas vidusskola ir skola ar mūzikas novirzienu. Izaudzināti daudzi viņa darba turpinātāji. Pašreiz Rūjienas vidusskolā mūziku māca pieci skolotāja skolnieki. Arī Digna Gailīte, kura 2014.gadā Siliņu ģimenes izdotās grāmatas “Ēvalda Siliņa dziesmas bērniem” pievienotajos diskos iedziedājusi visas 56 Ēvalda Siliņa dziesmas bērniem.

Kopš 1996. gada Ēvalds Siliņš vairs nestrādā skolā, bet joprojām dalās pieredzē ar bijušajiem kolēģiem. Rūjienas vidusskolā kopš 1997. gada ir ieviesta tradīcija marta sākumā (10. martā ir skolotāja dzimšanas diena) organizēt Ēvalda dienas koncertu, kurā skolēni dzied un instrumentāli atskaņo Ē. Siliņa rakstītās dziesmas.

Viņa pūrā ir vairāk nekā 100 dziesmu un latviešu tautasdziesmu apdaru. Dziesmas rakstītas arī meitām, mazbērniem, mazmazbērniem. Īpaša dziesma dāvināta Ainažiem, skaņdarbs “Rūjieniešu maršs” veltīts kultūras nama pūtēju orķestrim, himnas sacerētas Rūjienas pilsētai, dzimtajam Ēveles pagastam un maiznīcai “Liepkalni”. Visu nav iespējams nosaukt.

Rūjiena lepojas ar savu skolotāju, komponistu un diriģentu un, novērtējot viņa devumu, piešķir Ēvaldam Siliņam Rūjienas Goda pilsoņa nosaukumu.

Latvijā viņu pazīst ne tikai kā bērnu dziesmu autoru, bet galvenokārt kā relatīvās nošu lasīšanas ieviesēju muzikālajā audzināšanā. Viņš lasījis lekcijas Latvijā, Krievijā, Ukrainā un Armēnijā, sarakstījis ap 40 grāmatu muzikālajā audzināšanā. 1989. gadā Ēvaldam Siliņam tiek piešķirts skolotāja metodiķa nosaukums, 1995. gadā – Ministru Kabineta atzinības raksts, 1996. gadā viņu apbalvo ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zelta) goda zīmi.

Ģimene

Līdz ar Ēvalda ierašanos Rūjienā 1946. gadā sarosās visas brīvās meitenes. Svešinieks viņām liekas ļoti simpātisks. Un vēl tik talantīgs. Un visas cer, bet... ātri vien viņš savu sirdi uz mūžu atdod vienai vienīgajai – Lūcijai Hedvigai.

1966. gada augustā, uzzinot, ka Ainažos autoavārijā bojā gājusi rūjieniešiem pazīstamā Jautrīte Roesa un bez mammas palikušas divas 9 un 10 gadus vecas meitenes, Ēvalds un Lūcija pieņem savas dzīves nopietnāko lēmumu – meitenes turpmāk dzīvos viņu mājā. Nu Siliņu ģimenē arvien biežāk skan vārdi “tētis” un “mamma”. Meitenes uzaug mīlestībā. Tagad prieks par mazbērniem un arī mazmazbērniem.

Ar Lūciju Hedvigu saskaņā un mīlestībā Ēvalds nodzīvo līdz pat 2004. gada maijam, kad sievas slimība gūst virsroku un nāve viņus šķir. Ēvalds Siliņš mūžībā dodas 2015.gada 3.oktobrī.

Ēvaldu Siliņu Rūjienā visi pazina, mīlēja un cienīja. Un ne tikai Rūjienā. Pēdējos skolēnu dziesmu un deju svētkos viņš tika godināts Mežaparka lielajā estrādē kā goda viesis. Sešos no deviņiem dziesmu svētkiem skanējušas viņa kompozīcijas (“Mikausis”, “Līgo dziesmas”, “Ganu dziesmas”, “Dietu, dietu, jaunas meitas” un “Ik vakaru dziedāt gāju”).