TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM


TIKŠANĀS VIETA VISIEM PASAULES RŪVENIEŠIEM

Edvīns Bietags

Edvīns Bietags

Edvīns Bietags (28.02.1908.- 29.09.1983)

KAS IR MŪSU SPORTA VARONIS EDVĪNS BIETAGS?

Olimpiskās sudraba medaļas ieguvēja E. Bietaga dzīves stāsts

Latvju sirdis pukst lielā patriotiskā sajūsmā: mūsu tautietis Edvīns Bietags (LAS) vakar Berlīnes olimpiādē grieķu- romiešu cīņā pussmagā svarā izcīnīja Latvijai sudraba medaļu.

Edvīns Bietags, tāpat kā daudzi no labākiem mūsu sportistiem, ir Latvijas ziedošo lauku dēls. Mūsu lielā atlēta šūplis kārts Rūjienā — Latvijas stipro vīru pilsētā, jo no turienes nākuši arī daudz citi ievērojamākie mūsu cīkstoņi — Rūdolfs Ronis, Pāvels Atars , Ķīsis u. c Dzimis Bietags 1908. gadā, 28. februārī. Saules gaismu viņš ieraudzīja Rūjienā, Rīgas ielā Nr. 25. Pirmais sporta veids, kam piegriežas tagad „stiprais Edvīns" ir futbols — visu zēnu iemīļotākā spēle. Vēlāk — skolas gados, Bietags sadraudzējās ar otru tagad ievērojamu mūsu sportistu — desmitcīņas rekordistu Jāni Dimzu un piegriežas vieglatlētikai. Abi viņi kopā apmeklē Rūjienas valsts vidusskolu, tikai Dimza ir pāris klases augstāk nekā Bietags. Ar sportošanu abi noraujas vienmēr, kad tikai daudzmaz atliek brīva laika, šīs kopēji pavadītās dienas tagad ir jaukā atmiņā palikušas kā Bietagam tā arī Dimzam. Kas to varēja domāt, ka no šiem jauniešiem dienās iznāks tik slaveni un visā pasaulē plaši pazīstami latvju dēli: Bietags I— olimpisko spēļu uzvarētājs, bet Dimza — viens no labākiem desmitcīņniekiem pasaulē! Bietags jau 16 gadus vecumā lidina disku pāri 30 metru līnijai un ari lēkšanās paliek allaž tikai pāris centimetrus aiz Dimzas! Piedalās Bietags arī sacīkstēs vieglatlētikā. Reiz skrien arī 3000 metrus, ieņemdams 2. vietu. Arī tas notiek dzimtenē — Rūjienā. Nav toreiz nekādu lāga sporta riku nn visu gādā tā pa daļai un pamazām. Tikko atved disku — visi ņēmās ap to, bet kad iegādā lodi, tad atkal nevienam nenāk prātā darīt nekā cita, kā „grūstīt" to un kad nu vēl beidzot nopērk boksa cimdus — bez izņēmuma visi atkal kļūst bokseri... Ne mazums cīņu ar cimdiem rokā risinās arī Bietaga un Dimzas starpā!

Gluži jauna dzīvība un rosība Rūjienā rodas tad, kad tur ierodas toreizējais lieliskais mūsu grieķu-romiešu cīņas mākslinieks un lielmeistars Rūdolfs Ronis. Viņš tūlīt nodibina sporta biedrības Krauze Rūjienas nodaļa un uzsāk neredzēti enerģisku darbī-bu vietējā sporta dzīvē. Notiek tas apmērām tā ap 1923. gadu. Ronis toreiz bija vēl savas slavas augstumos. Par viņa darbību plecus raustīja pat katrs lietpratējs, jo ikvienu Ronis vārda pilnā nozīmē ap-žilbināja ar savu lielo mākslu — pat virtuozitāti. Viņš bija viens no tiem cīkstoņiem, kādu Latvijā nav bijis pirms viņa, ne arī vairs ir tagad. Tāds — arī visā pasaulē plaši pazīstams grieķu-romiešu cīņas pratējs nu sāk skolot jaunos Rūjienes sportistus Protams — labāka skolotāja visā latvju zemē vairs nebija! Kas zin — varbūt Ronis būtu mūsu aktīvajo vidū ari vēl tagad, bet ievainotā kreisā roka viņam neļauj vairs paklājā rādīt savu brīnišķo cīkstoņa skolu.

Ja — Ronis tad nu kādu vakaru tālajā Rūjienā nostājās uz pašdarināta paklāja (no zāģu skaidām!) un aicināja jaunos « meistarus" skolā pie sevis. Visi tā bailīgi raudzījušies apkārt, jo neviens negribējis pirmais saņemt lielā meistara „glāstus". Tomēr, beidzot pārdrošnieks atradies un kā pirmais Ronim pretim stājies tagad jau plaši pazīstamais mūsu cīkstonis Atars, bet tūlīt pēc tam uz strīpas gājis arī Bietags.

Bēdas tikai bijušas tās, ka skolas vadība ne labprāt ļāvusi iestāties jaunajā sporta biedrībā. Neatlicis nekas cits, kā veselai delegācijai doties pie skolas direktora Čuibes un lūgt, lai tas Bietagam neliegtu iestāties Krauzē. Augstajā delegācijā ietilpuši: Ronis, Polis un nelaiķis Paulockis, caur kuru gādību tad nu arī skolas direktors Bietagam beidzot atļāvis būt sporta biedrības Krauzes biedram! Ar lielu dedzību nu Bietags piegriezās grieķu-romiešu cīņai un šeit nu, šķiet, viņš atrod savu īsto — es! Treniņi notiek primitīvos apstākļos, taču visu pārspēj lielā sporta mīlestība un centība.

Drīz jau notiek arī pirmās sacīkstes — 1924. gadā, startēdams vēl vidējā svarā, Bietags iegūst 2. vietu aiz kāda it spēcīga cīkstoņa — Krieva. Nākošā, 1925. gadā, Bietags jau ir Ziemeļ-Latvijas meistars! Nu jaunajam cīkstonim rodas īsta „apetīte" un viņa lielākais sapnis ir tikai grieķu-romiešu cīņa! Taču pirmais starts Rīgā Bietagam atnes lielu vilšanos — Latvijas meistarsacīkstēs (viņš neatceras vairs, kurā gadā) Ka vāls to sviež uz pleciem jau 2 minūtēs, bet Arnolds Baumanis tiek ar jauno rūjienieti galā pat 20 sekundēs! Baumanis toreiz blakus Rūdolfam Ronim un Jānim Polim bija viens no lielākiem vārdiem mūsu cīkstoņu pasaulē. Drūmu noskaņojumu, bet ar lielu apņemšanos, trenēties vēl kārtīgāki, kā līdz šim, Bietags brauc atpakaļ uz Rūjienu.

Pēc gada viņš no jauna atkal ir Rīgā uz Krauzes lielajām sacīkstēm visas valsts apmērā. Atkal viņš stājas pretim Baumanim un šoreiz jau vecais, rūdītais meistars spēj Bietagu pieveikt tikai 20 minūšu ilgā cīņā pēc punktiem! Gada laikā, tā tad — milzīgs progress! Arī par šo zaudējumu Bietags neskumst, jo katra sportista karjeras sākumā tieši ar zaudējumiem nākas sastapties pat tad, kad domās jau izkaldināta uzvara! Bietags stāsta, ka vecmeistars Ronis vien viņa plecus treniņos vairāk kā 100 reizes pieskarinājis paklājam! Bet — tā, lūk, ir skola, kurai ceļā uz panākumiem , ikvienam jāiziet cauri. 1928. gadā visa pasaule pošas uz Amsterdamas olimpiādi — ari latvji brauc uz Holandi! Bietags jau ir mūsu olimpisko kandidātu vidū, taču vēl viņš jauns un grūto pārbaudi neiztur — jāpaliek mājās... Notiek brīnums — gluži nemanot Bietaga vārds no mūsu smagatlētikas pasaules pazūd. Viņš atgriež muguru paklājam un cīņām! Uz visiem laikiem ? Nē — bet, tomēr gandrīz uz 3 gadiem! 1929. gadā aizsauc Bietagu kara dienestā. Viņu iedala Daugavgrīvas artilērijas pulkā un tā nu 1% gadi atkal aiziet bez sporta. Izbeidzot kara gaitas, Bietags Rīgā atkal sastop daudz senās pazīstamās sejas — Jāni Poli, Ataru u. c, kuri pierunā tagadējo Eiropas čempionu atkal atgriezties cīņu laukā un atjaunot jau pa daļai aizmirstos treniņa darbus. Pēc 2% gadu pārtraukuma tad nu Bietags atkal atgriežas cīnītāju rindās un uzsāk nopietnus treniņus.

Rīgā nav Rūjiena, šeit grūti atrast darbu, bet piepalīdzīgu roku sniedz Jānis Polis (tagad mūsu profesionāls cīkstonis) un Bietags stājas pie smaga darba Intendantūras noliktavās. Tur ir darba vietai arī vairākiem citiem mūsu cīkstoņiem: Dzeguzēm, Štālam, Ataram u. t. t.

Veselu gadu Bietags tagad ir biedrs 1. Rīgas atlētu klubā, bet pēc tam pāriet uz Latvijas boksa klubu. Latvju smagatlētikas sportā risinās jauns notikums — daudzi aktīvie mūsu smagatlēti atjauno sporta biedrības Krauzes darbību, kas no jauna daudzina senā, bet tagad mirušā latvju svaru celšanai pasaules rekordista — Jāņa Krauzes vārdu. Jaunās biedrības atjaunotāju vidū ir ari Edvīns Bietags. Šī smagatlētikas organizācija nu uzsāk ļoti rosīgu darbību, neskatoties uz to, ka līdzekļu trūkums visur un vienmēr saskatāms. Neviena biedrība nav devusi tik daudz jaunu latvju smagatlētu mums, kā Krauze un savā 3 gadu ilgā pastāvēšanas laikā tā nesusi augļus Latvijas sporta dzīvē.

Krauze arī ir tā, ar kuras līdzekļiem Bietaga 1934. gada pavasari nokļūst mūžīgajā pilsētā Romā, kur risinās Eiropas grieķu-romiešu cīņu meistarība Latvijas godu aizstāv Edvīns Bietags (pussmagā svarā) un Alberts Zvejnieks (smagā svarā). Šeit tad nu Bietaga spēju zvaigzne atmirdz visā savā spožumā. Katra cīņu diena noslēdzas ar jauniem latvju sportista panākumiem un sacensību noslēgumā mūsu tautietis jau ir Eiropas pussmagā svara čempions! Arī Zvejnieks smagā svarā ieņem tik ievērojamo 3. vietu ! Īstas latvju triumfa dienas!

Laimīgāks, kā vēl nekad savā dzīvē, Bietags dodas atpakaļ uz dzimteni un tie, kas saprot viņa grandiozos panākumus, nebeidz sumināt un tencināt jauno, dižo latvju sporta varoni — varoni vārda īstajā nozīmē. Uzvarēt olimpiskās cīņās, vai ari Eiropas meistarsacīkstēs nozīmē aizsniegt tos lielos sapņus, pēc kuriem sniedzas daudzu tūkstošu sportistu ilgas; Un — Bietags šo sapni izsapņo Romā, pāvesta svētajā pilsētā, zem zilajām Itālijas debesīm.

Tagad nav vairs Krauzes un uz Bietaga baltā cīņu tērpa koši sarkani-zaļās krāsās mirdz trīs burti — „LAS", kuri simbolizē lielo mūsu sporta organizāciju — Latvijas Arodorganizāciju Sportu.

Tagad Bietaga slava atkal atmirdzējusi lielā krāšņumā — Edvīns izcīnījis mūsu no sirds mīļotai tēvzemei olimpisko sudraba medaļu! Liels paldies, par to tev — mīļo Bietag!

(Sporta Pasaule. 10.augusts. 1936.gads)